Ja kādreizējā Rankas papes, vēlāk Rankas kartonu fabrika turpinātu darboties vēl šodien, tā svinētu visai cienījamas dāmas jubileju – 120 gadus. Tagad par tās agrāko godību liecina tikai vēstures fakti un liecības, kā arī bijušo strādnieku atmiņas. Autobusa pieturā ar uzrakstu “Fabrika” ir novietota kartona prese, un uzskatāma par unikālu vēstures liecību, kas visvairāk pašiem fabrikas strādnieku ciemata ļaudīm atgādina par fabrikas ziedulaikiem un notikumiem.
Ražotne mainās līdzi gadiem
Pirmās ziņas par papīra ražošanu Latvijā attiecināmas uz 16.gadsimta beigām. Vēstures ruļļos izlasāms, ka Rankas fabrikas sākums rodams 1897.gadā, kad Rautenfelds uzsācis papes ražošanu, nopērkot vecas dzirnavas uz Gaujas upes un tās pārbūvējot. No 1899. līdz 1900.gadam fabrikā strādājuši 25 cilvēki, veicot roku darbu un gadā izgatavojot 410 tonnas kartona. Vēstures liecības atgādina, ka fabrika bijusi privātīpašums. 1930.gadā tā nonākusi Jāņa Mīlmaņa īpašumā. Par papes fabrikas direktoru J.Mīlmanis iecēlis savu znotu Jāni Grigali. Rankas papes fabrikas strādnieku izmitināšanai tikusi uzbūvēta koka divstāvu ēka, kas saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Fabrikas strādnieki izveidojuši pat savu kori. Pamazām ražošanas apjoms fabrikā palielinājies un tajā nodarbināti jau 105 strādnieki. 1940.gadā, kad Latvijā atjaunota padomju vara, fabrikas īpašnieks zaudējis savu varu. Fabrikā uz laiku pārtraukts arī ražošanas process, jo trūcis kurināmā. Tolaik strādnieki paši gājuši mežā gādāt malku, kas bijusi ne tikai siltuma avots, bet arī izejviela. Laika patēriņu un vēl citus sarežģījumus radījis tas, ka galvenais palīgs bijis zirgs. Gadiem ejot, papes fabrika sākusi darboties ar nosaukumu “Rankas kartonu fabrika”. Pārlapojot agrāko gadu “Dzirksteles” numurus, izlasāms, ka, modernizējot ražošanu, fabrikā izrādīta cieņa arī tās vēsturei, saglabājot seno ūdens tvertni, 1913.gadā iegādātās ražošanas iekārtas, sliedes, pa kurām strādnieki savulaik stūmuši smago vagoneti, malšanas cehs…. Starp rancēniešiem ir daudz cilvēku, kuri visu savu mūžu veltījuši fabrikai Gaujas krastā. Tieši tāpēc pamazām veidojies “kartonnieku” ciemats un personiskās palīgsaimniecības.
Domā par strādnieku labklājību
Toreizējais fabrikas direktors Jānis Stūriška bijis cilvēks, kurš neliedzis ne līdzekļus, ne materiālus, lai strādnieki varētu veidot savu dzīvi ciematā. Tikušas pat rīkotas talkas. To laikā ne viens vien strādnieks ātri ticis pie saimniecības ēkas. Tieši šī palīdzība tolaik radījusi pārliecību, ka šīs ģimenes paliks uzticīgas Rankai. Vēsture jau tāpēc ir, lai no tās mācītos tie, kas dzīvo un strādā šodien. Ticis domāts arī par jauna kluba būvi, jo nelielā telpa, kas to aizstājusi, tik vien bijusi noderīga, kā kinofilmu demonstrējumam. “Ir jārod iespēja atpūsties te – pašu mājās,” tāds bijis direktora uzstādījums. Ciematā ierīkots savs veikals, bijis medpunkts. Kolektīvs ticis pie autobusa tālab, lai strādniekus varētu vest ekskursijās uz Kijevu, Kišiņevu, Svetlogorsku un citurieni. Kartonu fabrikas strādnieki rudeņos sēdušies arī pie kombaina stūres, lai palīdzētu kolhozam “Gaujaslīči”. “Maizi ēst gribam visi, tāpēc lauksaimniekus bez palīdzības atstāt nevar!” – tāds tolaik bijis uzstādījums.
Nozīmīgs fabrikai bijis 1981.gads, kad sākusi darboties līmētā kartona līnija. Lai apgūtu šo procesu, strādnieki no Rankas devušies pieredzes apmaiņā pat uz Rahovu Aizkarpatu apgabalā, kur šāda līnija devusi labus rezultātus. Fabrika saņēmusi plāno kartonu lielos ruļļos, no kuriem ticis ražots divkārtainais un trīskārtainais kartons. No tā gatavotas iesaiņojumu kārbas pārtikas produktiem. Jaunās līnijas jauda bijusi 5000 tonnu līmētā kartona gadā. Tolaik galvenie ieguvēji bijuši tieši strādnieki, jo vairs nevajadzējis strādāt nakts maiņā. Pieticis ar divām maiņām, katrā nodarbinot 15 cilvēkus. Visu jauno ražotnē radījuši paši fabrikas strādnieki un speciālisti. Jau tolaik viņi, raugoties tālā nākotnē, tajā skatījuši, kā augšup ceļas fabrikas jaunie korpusi. Diemžēl šis sapnis tā arī netika izsapņots līdz galam, jo fabrika savu darbību pārtrauca 2002.gadā.
Vienīgi nebiju par direktoru
Ir pagājuši 25 gadi, kopš Rankas kartonu fabrikā savas darba gaitas pārtrauca Imants Arens. Viņš šai ražotnei atdevis lielu sava mūža daļu, tajā nostrādājot no 1967. līdz 1992.gadam. Nu jau 25 gadus viņš ir nodarbināts citviet. Imants uzskata, ka vēl šodien Rankas kartonu fabrika varētu būt bijusi kā lielisks apskates objekts tūristiem, jo bijušas saglabājušās vācu laika kartona ražošanas iekārtas, bet šī iespēja savulaik palaista vējā. Apskatāmas varētu būt arī padomju laikā par lielu naudu iepirktās ražošanas līnijas, kas tā arī netikušas izmantotas, līdz demontētas.
“Fabrikā esmu strādājis gandrīz visus darbus. Vienīgi neesmu bijis par tās direktoru,” joko Imants. “Fabrika ir pieredzējusi daudzus direktorus. Savukārt tās strādnieki – gan visu lietu kārtību, gan padomju laika bardaku, kad vairs netika ražota tik kvalitatīva produkcija, kā pirms tam. Vecie fabrikas strādnieki man ir stāstījuši, kā no fabrikas ar zirga pajūgiem kartons vests uz Rankas dzelzceļa staciju, lai tālāk to eksportētu uz Angliju. Arī pats esmu redzējis šīs eksportējamās kartona loksnes, kas tika izgatavotas no tīras koksnes masas. Koks tika vispirms rūpīgi nomizots, tad sautēts. Vēlāk no koksnes masas izmantoja labi, ja trešo daļu, jo tika malta, pārstrādāta un pievienota makulatūra. 1972.gadā tikām saņēmuši rīkojumu, ka kartonu atļauts ražot tikai no makulatūras masas. Tas strādniekiem bija liels atvieglojums, jo vairs nebija jānoņemas ar koku mizošanu, sutināšanu un slīpēšanu. 1980.gadā sākām ražot līmēto kartonu. Kartona ražošanas tehniskās nianses ir tā vērtas, lai tās pētītu. Darbs tika organizēts četrās maiņās, nodrošinot nepārtrauktu ražošanas procesu,” atceras I.Arens.
Aktīva bijusi arī sabiedriskā dzīve. Vecajā klubā rīkotas jaukas balles, skatīts kino. “Tas saistījās arī ar manu jaunību, kad viss šķiet labs. Tagad jau varu tā teikt, ka mānīšanās ceļā vēlāk tika uzbūvēta jauna ēka, kur atradās ēdnīca, bibliotēka, zāle. Diemžēl drīz vien valsts dzīvē notika pārmaiņas, un arī mūsu ciematiņā viss mainījās. Labi, ka bijušā fabrikas direktora J.Stūriškas dēls Aldis ir ņēmis savā ziņā šo ēku, lai uzliktu jaunu jumtu un veiktu pārbūvi. Septiņdesmito gadu beigās vai astoņdesmito gadu sākumu uz Ranku bija atbraukuši pārstāvji no Krievzemes, lai īstenotu dažādus projektus, kas ļautu fabrikā ražot līmlentes. Pat grasījās būvēt jaunus fabrikas korpusus aiz Gaujas uz Piebalgas pusi. Tika veikti urbumi un ņemti grunts paraugi, projektēts dzelzceļa pievads, bet viss tā arī palika gaisā karājoties,” stāsta kādreizējās fabrikas strādnieks.
Imants uzskata, ka fabrikas ciematiņa ļaudīm ir paveicies tādējādi, ka Rankas pusē strādā un saimnieko trīs gruntīgi Aldi – Aldis Spalviņš akciju sabiedrībā “Rankas piens”, Aldis Stūriška SIA “Grantiņi” un Aldis Dikmanis, kuri dod cilvēkiem darba iespējas. “Pateicoties viņiem, Ranka iegūst pozitīvus vaibstus. Vismaz nav ēku ar iebrukušiem jumtiem un izsistiem logiem,” secina I.Arens. Trīs mēnešus Rankas kartonu fabrikā par laboranti nostrādājusi arī Imanta dzīvesbiedre Maija. Viņa atceras, ka pie papes ražošanas mašīnām tolaik strādājis daudz jaunu meiteņu. Kā laborantei viņai trīs reizes maiņā vajadzējis ņemt analīzes ūdenim, kā arī mitrajai un jau sausajai produkcijai.
Viss sākās ar 420 grāmatām
Rankas kartonu fabrikas ciematiņa ļaudīm šķitis, ka Rankas bibliotēka pagasta centrā ir pārāk tālu, tāpēc vairākkārt savstarpējās sarunās skanējuši izteikumi par pašiem savu bibliotēku. 1975.gada 17.jūlijā sākusi darboties otra bibliotēka. Tās telpas, kā arī pirmās grāmatas – 420 eksemplārus un pirmo materiālo palīdzību bibliotēka saņēmusi no Rankas kartonu fabrikas arodbiedrības. Pirmā un vienīgā Gaujasrēveļu bibliotēkas vadītāja līdz pat šim brīdim ir Elizabete Ķīse. Viņa atceras, ka sākotnēji bibliotēkas telpas nebijušas pašas labākās. Bijis auksti un nemājīgi līdz brīdim, kad 1999.gadā fabrika radusi iespēju atvēlēt bibliotēkas vajadzībām somu tipa māju strādnieku ciematiņā. Kopš 2009.gada Gaujasrēveļu bibliotēka atrodas bijušās Rēveļu pamatskolas telpās. Bibliotēku šobrīd izmanto 216 lietotāji un tās apkalpes teritorijā ir aptuveni 654 iedzīvotāji.
“Mana kā bibliotekāres pirmā darba diena bija 1975.gada 1.augusts. Pirmais, kurš mani šajā amatā ļoti sirsnīgi uzņēma un pieņēma, bija bijušās Rankas kartonu fabrikas direktors Jānis Stūriška. Viņš bija atsaucīgs un vienkāršs cilvēks, kurš domāja par fabrikas strādnieku, kā arī Rēveļu iedzīvotāju ērtībām. Savas darbības laikā šī man kopā ar bibliotēku ir jau piektā mājvieta. Daudz man ir nācies ceļot. Jau pirmsākuma gados bibliotēkas apkalpes zona bija diezgan plaša – līdz pat Ūdrupei. Fabrikas strādnieki ar lielu nepacietību sekoja un gaidīja to brīdi, kad durvis vērs jaunais tautas nams. Vienu laiku es daļēji apvienoju darbu bibliotēkā ar kluba vadību. Tas bija ārkārtīgi jauks laiks, kad pastāvēja kartonu fabrika. Visi uzskatījām, ka mums te ir sava republika un pašiem savs karogs. Un tas nav melots, jo bija pasta nodaļa, savs veikals, sava kultūras iestāde, visi ciematiņa ļaudis strādāja fabrikā, cits citu labi pazina. Bija kā viena ģimene. Fabrikas direktors bija ārkārtīgi pretimnākošs īpaši cilvēkiem ar ģimenēm. Viņam rūpēja savu strādnieku dzīves labklājība. Šodien, redzot, kā viss te ir mainījies, ir skumji. Lielākā daļa jauno cilvēku ir devušies projām. Labi, ka J.Stūriškas dēls Aldis, kurš vada SIA “Grantiņi 1”, te vēl uztur dzīvību. Priecājos par bijušajiem fabrikas strādniekiem, kuri ver bibliotēkas durvis, lai izraudzītos lasāmvielu. Tiesa, viens otrs gan saka, ka esot tagad tālu jānāk. Bijis labāk, kad bibliotēka atradusies fabrikas ciematiņā,” stāsta E.Ķīse. Viņa mēģina salīdzināt un rēķina, ka šodien fabrikas ciematiņā mīt aptuveni 200 iedzīvotāju, lai gan savulaik tikai fabrikā vien strādājuši 120 strādnieki.
