Žurnālistika vai medicīna? Šādas izvēles priekšā pirms pāris gadiem bija Gulbenes novada valsts ģimnāzijas absolvente, “Dzirksteles” žurnālistu ēna Ēnu dienā, kā arī titula “Mis Foto Gulbene 2014” ieguvēja Arita Piļka.
“Līdz pēdējam brīdim domāju, ka mācīšos Latvijas Universitātē žurnālistiku, jo skolas laikā patika un sanāca rakstīt skolas avīzē “Skats”, bet 11.klases sākumā, kad bija jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs, sanāca tā, ka, skolotājas Dzintras Sjomkānes pamudināta, rakstīju darbu par zobu sakodiena maiņu 11.klases skolēniem. Uzskatu, ka tieši viņa ir tā, kas pavēra man ceļu nākotnei. Palīdzēja noticēt un redzēt, ka man sava dzīve jāsaista tieši ar stomatoloģiju. Man tik ļoti patika, ka biju gatava veltīt vairākas naktis šim darbam un uzzināt kaut ko vēl vairāk par šo tēmu, tādēļ darba izstrādes laikā sadarbojos ar tehniķi, kas izveidoja manu zobu sakodiena veiduļa maketu, zobārstēm – Mārīti Veiguli, Violu Mednieci. Esmu pateicīga ikvienam, kas man parādīja īsto ceļu pie zobiem,” saka Arita, kura pirms diviem gadiem absolvēja ģimnāziju un šobrīd mācās Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātē zobu higiēnu. Pirms gada viņa pabeidza Rīgas 1. medicīnas koledžu, iegūstot diplomu kā zobārsta asistents, kas, pēc viņas domām, ir vērtīgākais pagaidām iegūtais diploms. Tas paver desmitiem ceļu medicīnā.
Zobu feja neeksistēja
Jau mazotnē Aritai tīkama bija smarža zobārsta kabinetā, kā arī nebaidīja tur redzētās iekārtas. “Es nebaidījos ne no kā, ko ieraudzīju zobārsta kabinetā. Man bija sava zobu kastīte. Laikā, kad man sāka krist ārā piena zobi, es tajā krāju zobiņus un arī asins pilnās vatītes. Zobu feja man neeksistēja, jo likās jocīgi atdot zobu, ja tā vietā tiks atnests viens vai divi lati. Izvēlējos tādu dārgumu kā zobi labāk paturēt sev,” atceras jauniete, kura pēc ģimnāzijas absolvēšanas pirmajā gadā devās studēt Rīgas 1. medicīnas koledžā par zobārsta asistentu, jo baidījās, ka izvēle tomēr var nepatikt, bet, tā kā bija jāmācās tikai viens gads, zinājusi, ka izturēs. “Mani uzņēma Eiropas grupā. Tiku starp 25 izredzētajiem. Šajā grupā varēja tikt tikai ar attiecīgiem noteikumiem – vidējais vērtējums, vecums, valodas. Liels pluss bija tas, ka mācības bija par brīvu, Eiropas Savienība maksāja stipendiju, nodrošināja kopmītnes, par kurām nebija jāmaksā un kuras atradās blakus skolai. Gada laikā deva dažādas grāmatas, medicīnas apģērbu. Un arī tas viss bija par velti. Bet ne viss bija tik vienkārši! Pirmkārt, bija jātiek šajā grupā, otrkārt, bija jānoturas un jāpierāda sevi, jo mācības bija ļoti intensīvas visu gadu, proti, katru dienu no pulksten 8.00 līdz 18.00. Pavasarī sākās lielā prakse. Bet varu droši teikt, ka tas bija reizē grūts un arī fantastisks gads,” atzīst Arita.
Viņa stāsta, ka prakse notika Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūtā, kur viņai palūdza palikt. Šobrīd viņa strādā un līdztekus darbojas arī jaunajā praksē – Terapeitiskajā stomatoloģijā Endodontijas nodaļā. “Šobrīd tur strādāju par zobārsta asistenti. Tā kā tā ir endodontijas nodaļa, tas nozīmē, ka viss ir zem mikroskopa, tādēļ nesen izgāju kursu, kas man jau pašai ļauj taisīt rentgenuzņēmumus tieši zobiem. Varu teikt, ka esmu forša un izglītota asistente,” smejas Arita un piebilst, ka visi taču zina un saprot, ka Stradiņos mācīties nav viegli. Konkurss patiešām bijis liels – uz vienu vietu trīs līdz četri pretendenti. Uzņemšana notika divas dienas, kuru laikā bija dažādi testi, intervijas, esejas. “Šajā fakultātē ir tikai 30 maksas vietas. Lai tiktu, ir jābūt starp 30 labākajiem. Brīžiem likās, ka nepaveikšu, bet paveicu! Darbs ar cilvēkiem mani iedvesmo. Es vēlos palīdzēt, būt paraugs! Mācīt citiem to, cik svarīga un nozīmīga ir mutes veselība. Ne velti ir teiciens – mute ir veselības spogulis. Varu teikt, ka tā patiešām ir,” saka Arita.
Nepadoties grūtību priekšā
Tiem, kas vēl ir izvēles priekšā, Arita iesaka darīt to, ko patiešām vēlas. Izvēlēties savu ceļu un saprast, ka tas ne vienmēr būs viegls un ne vienmēr viss izdosies ar pirmo reizi. “Vienkārši – iet un darīt, kaut desmit reizes. Pie katra “nesaprotu” meklēt atbildi,” uzsver Arita, kura šobrīd visu savu laiku velta mācībām, bet tad, kad ir brīvs brīdis, cenšas pavadīt to ar ģimeni un mīļajiem cilvēkiem, jo viņai tā ir liela vērtība – būt kopā. “Brīvdienās bieži esmu sastopama mototrasē kādā Latvijas pilsētā kopā ar savu mīļoto cilvēku – Didzi Gorbenko. Mēs cenšamies ķert katru brīdi, ko pavadām kopā. Man ir ļoti svarīgi būt viņam līdzās un atbalstīt, tāpat kā viņam – lai līdzās esmu es! Lai arī nesanāk laika pat parunāt, galvenais, ka es redzu, kā viņam iet, un viņš redz, ka arī es esmu kaut kur – tehniskajā zonā vai vienkārši trases malā. Arī savu ģimeni esmu sākusi vilkt līdzi uz sacensībām, jo kopīgā brīvā laika ir maz,” atzīst Arita. Viņa saka vislielāko paldies savai brīnišķīgajai ģimenei, kas viņu atbalsta, kā arī radiem, draugiem un mīļajiem, ikvienam labajam cilvēkam par to, ka uzsmaida īstajā brīdī un vēl labu. “Es to patiešām no sirds novērtēju!” uzsver Arita, kurai, studējot Rīgā, visvairāk pietrūkst ierastās vides, ģimenes, deju kolektīva “Rūsiņa”, vadītājas Edītes Ķikustes. Dejošanu Arita diemžēl nevarējusi apvienot mācību dēļ.
Arita nesola, ka kādreiz nākotnē kā jaunais medicīnas speciālists atgriezīsies dzimtajā pilsētā. “Diemžēl jāatzīst, ka atalgojums mazpilsētā un galvaspilsētā nav salīdzināms, it īpaši medicīnā. Tādēļ neko nevēlos solīt, tad jau redzēs,” saka jauniete.
