Kad mums jautā, kur ir tava dzimtā puse, pilsēta, pagasts, iela, mēs vispirms to saistām ar savām pirmajām bērnības atmiņām, ar to, kas iztēlē palicis visspilgtāk. Mēs nosaucam gan novadu un pilsētu, gan pagastu un pat vecāku māju. Ja dzīvē ir izdevies kaut ko sasniegt, un šis sasniegums ir noderīgs arī Latvijai, tad dzimtās puses cilvēki to neatstāj nepamanītu, bet gan novērtē. Ejot laikam, mēs kļūstam par savas dzimtās puses novadniekiem, kas ik pa laikam tiek aicināti satikties. Jau pavisam drīz Novadnieku dienas, kas norisināsies Gulbenē, arī sasauks kopā tuvus un tālus novadniekus, kuri tieši no Gulbenes pilsētas vai kāda no novada pagastiem, ir devušies pasaulē, vienmēr sevī saglabājot Sprīdīša sindromu, ka nekur nav tik labi, kā mājās. Tāds ir arī mūsu novadnieks Valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” Tehniskās nodaļas galvenais tehniskais inspektors Dainis Zvaners, kurš arī ir gaidīts Novadnieku dienās.
“Vispār jau esmu dzimis Alūksnē, bet neilgi pēc manas nākšanas pasaulē mani vecāki pārcēlās dzīvot uz Gulbeni,” atceras Dainis, kurš, lai gan šobrīd dzīvo un strādā Rīgā, sevi saista ar šo pusi, jo Gulbenē sperti pirmie soļi un vērtas durvis uz skolu.
Alternatīva bijusi degungalā
“Manuprāt, skolā, kas puikam nav raksturīgi, es biju ļoti rātns un paklausīgs. Arī mācījos labi, tāpēc par skolas laiku atmiņas ir tikai pozitīvas – interesanti un draudzīgi skolas biedri, kā arī zinoši skolotāji. Paldies kā vieniem, tā otriem – ielika kārtīgu pamatu nākotnei! Sākot no ceturtās klases līdz pat vidusskolas beigšanai, nodarbojos ar basketbolu. Tolaik nevarēju iedomāties, ka savas darba gaitas kādreiz saistīšu ar dzelzceļu,” novadnieka stāstītajā jaušams neliels izbrīns. Tas, ka skolā pie sirds vairāk gājuši eksaktie mācību priekšmeti, Dainim līdzējis izvēlēties, kurp doties studēt. Izvēle bijusi par labu Rīgas Tehniskajai universitātei. Puisis iesniedzis dokumentus autoceļu būves specialitātē. Diemžēl šai nozarei, kā tolaik – deviņdesmito gadu sākumā – daudzām citām, bija attīstības kritums, tādēļ Dainis uzreiz sācis domāt par alternatīvām. “Atklāju, ka alternatīva ir tepat degungalā – un tas ir dzelzceļš! Vasaras brīvlaikā atradu dzelzceļa staciju “tālajā” Gulbenes galā un iekārtojos darbā. Praktizējos gulšņu mainīšanā. Kad pēc studiju otrā kursa uz fakultātes ziņojumu dēļa izlasīju, ka ir iespēja specializēties dzelzceļa jomā, ne mirkli nešaubījos, ka tas ir domāts tieši man. Tā apzināti un reizē arī nejauši kļuvu par dzelzceļnieku.” Ar inženiera diplomu kabatā Dainis atgriezies Gulbenē, lai strādātu dzelzceļā. Mazliet vēlāk viņš piekritis darba piedāvājumam Liepājā, bet kopš 1999.gada Dainis strādā Rīgā.
Noteikumi rakstīti
“ar asinīm”
Galvenais tehniskais inspektors – jau pats šis amata nosaukums nozīmē, ka cilvēkam ir jāspēj uzņemties atbildību. Īpaši, ja tā saistās ar visas sabiedrības drošību. Drošības jautājums saistībā ar dzelzceļu kļuvis aktuāls uzreiz tiklīdz parādījies dzelzceļš. Par to liecina arī fakts, ka 1830.gadā pirmās pasažieru dzelzceļa līnijas starp Mančesteru un Liverpūli atklāšanas pasākumā zem vilciena pakļuvis Anglijas parlamenta deputāts. Dainis uzsver, ka mūsdienu dzelzceļš ir ļoti komplicēta sistēma, kurā nepārtraukti mijiedarbojas daudzas dažādas apakšnozares: ceļu, vagonu, lokomotīvju, signalizācijas, sakaru, enerģētikas, kustības vadības un daudzas citas. Lai lielajā mehānismā nevaldītu haoss, lai tas darbotos nevainojami, līdz ar dzelzceļa dzimšanu radušies arī dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas noteikumi.
“Kā dzelzceļnieki saka: tie ir rakstīti “ar asinīm”, balstoties uz iepriekšējām kļūdām un upuriem, tāpēc tiek nemitīgi pilnveidoti līdz pat šai dienai. Tehniskajā inspekcijā, kur esmu galvenais tehniskais inspektors, mēs skaitliski neesam liela struktūra, bet šeit strādā svarīgāko dzelzceļa jomu eksperti, kas uzrauga uzņēmumā tehniskās ekspluatācijas noteikumu ievērošanu. Strādājam gan profilaktiski, gan nodarbojamies ar negadījumu izmeklēšanu. Darbs tiešām ir atbildīgs, bet arī dinamisks un interesants. Tehniskās inspekcijas pārziņā ir dzelzceļa satiksmes drošība, darba aizsardzība un ārkārtas situāciju pārvaldība, tomēr esmu pārliecināts, ka dzelzceļš ir starp drošākajiem transporta veidiem,” Dainis pauž savu pārliecību.
Recepte ir ļoti vienkārša
Dainis bieži ir redzams televīzijā, kā arī pauž savu viedokli citos plašsaziņas līdzekļos īpaši jau tajos gadījumos, ja uz dzelzceļa ir noticis kāds negadījums un tiek veikta tā izmeklēšana, kā arī atgādinot, ka dzelzceļš ir paaugstināta riska zona, tāpēc tajā drīkst atrasties tikai dzelzceļa darbinieki, pildot darba pienākumus. Iedzīvotājiem atrasties uz dzelzceļa nevajadzētu. Izņemot, protams gadījumus, kad jāšķērso sliedes uz pārejām vai pārbrauktuvēm, kā arī gaidot vilcienu uz perona. Ļoti svarīgi ir neatstāt bez uzraudzības bērnus dzelzceļa tuvumā, jo viņi neapzinās iespējamos riskus un negadījuma sekas. Vairums cilvēku to saprot, daži – ne.
Dainim nav vienas atbildes jautājumam, kāpēc cilvēki diemžēl mīl riskēt, apzinoties bīstamību, piemēram, šķērsojot dzelzceļa sliedes.
“Katram indivīdam ir sava dzīves uztvere un sava atbilde. Ja vispār tāda ir. Kāds steidzas, kāds iegrimis savās domās, kāds pārvērtē savas spējas, kāds ir apreibinājies, kāds seko bara instinktam, kāds grib pazīmēties, kāds diemžēl to dara apzināti… Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Pēc negadījuma bieži nav kam pajautāt, kāpēc tā noticis. Kā pasargāt sevi un citus no nelaimes uz dzelzceļa? Recepte ļoti vienkārša. Vispirms apzināmies, ka atrasties uz sliedēm ir reāli bīstami, tādēļ, tuvojoties sliežu ceļam, jākoncentrējas tikai dzelzceļa šķērsošanai. Vienlaikus nevajag darīt neko citu, piemēram, nelietot telefonu, neklausīties mūziku austiņās, nerīkot sacīkstes, kurš ātrāk un tā tālāk. Arī pirms kāpjam vai braucam uz dzelzceļa klātnes, pacelsim galvu un pārliecināsimies vai netuvojas vilciens, paskatoties pa labi un pa kreisi. Tik vienkārši! Ticiet man, nekas nenotiks, nebūs nekādas apstākļu sakritības, ja tas tiks ievērots,” Dainis ir pārliecināts.
Modernizē un izglīto sabiedrību
Tehniskais inspektors par nozīmīgāko faktu, ko dzelzceļš veicis uz pārbrauktuvēm, ir gaismas diožu luksoforu galviņu uzstādīšana veco lēcu vietā. “Līdz ar to dzelzceļa pārbrauktuves luksoforu sarkanās gaismas signāli kļuvuši ievērojami redzamāki satiksmes dalībniekiem. Vairāki uzlabojumi saistīti ar aparatūras diagnostiku un automātiku, bet tie nav tik ievērojami satiksmes dalībniekiem. Piemēram, Gulbenē, Rīgas ielas pārbrauktuvi arī vairs neapkalpo dežurējošais darbinieks, bet barjera un luksofori vizuāli palikuši it kā tādi paši kā agrāk.”
“Apzināmies savu atbildību arī par sabiedrības izglītošanu. Kopš 2003. gada “Latvijas dzelzceļš” realizē mērķtiecīgu programmu sabiedrības informēšanai par drošību dzelzceļa tuvumā. Katru gadu organizējam sociālās kampaņas medijos. Ik gadu Latvijas skolās un Dzelzceļa muzejā rīkojam interaktīvas drošības stundas, kuras apmeklē aptuveni 7000 skolēnu. 2014.gada maijā tika atklāta interneta platforma “www.dzirdiredzidzivo.lv”. Uzskatu, ka drošības kampaņas ir devušas rezultātu, jo cietušo statistika pēdējos desmit gados ir samazinājusies uz pusi,” salīdzina Dainis.
Spēku gūst ģimenē
Ne jau katru brīdi Dainis domā tikai par dzelzceļu, tomēr tam ir nozīmīga loma viņa dzīvē, jo arī savu sievu Diānu viņš sastapis dzelzceļā. “Viņa ir no īpašas dzimtas – slaveno porcelāna fabriku īpašnieku Kuzņecovu pēctece,” vīrs ļaujas palepoties. Diāna pašlaik ir mājsaimniece, jo ģimenē aug divi dēli. Vecākajam dēlam Danielam ir desmit gadi. Viņš nodarbojas ar modernajām dejām un džudo. Vecākiem bildis, ka tad kad izaugšot, būšot pavārs. Jaunākais Deivs ir sešus gadus vecs puika. Viņš, savukārt, visus komandēšot, kad būšot liels. “Diāna pēdējā laikā aizrāvusies ar dārza darbiem – audzē skaistumu pagalmā un cīnās ar kaitēkļiem. Es brīvo laiku pārsvarā pavadu kopā ar ģimeni. Meitai no pirmās laulības Dārtai ir mākslinieciska dvēsele, viņa dzied un spēlē arfu, bet šogad plāno uzsākt studijas,” Dainis iepazīstina ar saviem mīļajiem.
Ar īpašu sirsnību viņš runā arī par saviem vecākiem. “Tēvs un māte bija vienkārši darba rūķi. Lai izskolotu Rīgā divus dēlus, viņiem nācās sūri strādāt pat vairākos darbos un vēl mājsaimniecībā. Galvenais, par ko esmu pateicīgs vecākiem, ka viņi atbalstīja jebkuru manu aktivitāti, ļāva izmēģināt, eksperimentēt un lemt, tādējādi veidojot un krājot pašam savu vērtīgo pieredzi. Ļoti daudz nozīmē tas, ka grūtā brīdī varu paļauties uz savējiem – gan vecāki, gan brālis Vilnis ir nākuši palīgā un nāks, atbalstot ar visu, kas ir viņu rīcībā. Zinu, ka vecākiem nebija viegli izaudzināt divus dēlus, taču redziet, ka viņi lieliski tikuši ar to galā!” saka Dainis.
Par Daini
◆ Dzimis Alūksnē, audzis Gulbenē.
◆ Mācījies Gulbenes 1.vidusskolā.
◆ Studējis Rīgas Tehniskajā universitātē.
◆ Strādājis Gulbenes dzelzceļa stacijā, vēlāk – Liepājā.
Šobrīd ir Valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” Tehniskās daļas galvenais tehniskais inspektors.
Precējies. Kopā ar sievu Diānu audzina divus dēlus Danielu un Deivu.
