Bijušajā Latvijas armijas virsnieku vasaras nometnes vietā Litenē ugunskurs gaisā met dzirkstis, liesmas aprij malkas šķilas, visapkārt sarunājas ļaudis… Ir 14.jūnijs – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Elga Kurzemniece no Stāmerienas, atspiedusi galvu rokās, veras apkārt notiekošajā, mēģinot atvairīt domas par pašas piedzīvoto 1949.gada martā. Lai cik ļoti viņa to visu mūžu centusies aizmirst, tas līdz pat šai dienai nav izdevies.
Izsūta tēva dēļ
“Dzīvojām Balvu rajona Rugāju pagastā. Kad 1949.gada 25.martā mani kopā ar mammu, diviem brāļiem un divām māsām izveda, mācījos tikai pirmajā klasē, tāpēc skolas gaitas vajadzēja turpināt izsūtījumā, apgūstot krievu valodu. Vēl šodien, kad aizraujos runāšanā, pasprūk pa kādam krieviski pateiktam vārdam. Mans tēvs bija mežsargs un arī aizsargs, tāpēc tolaik tika uzskatīts par lielu noziedznieku. Viņš tika apcietināts jau 1945. gadā un aizvests uz Arhangeļsku. Šā iemesla dēļ izveda arī mūs,” stāsta Elga, kura, ģimenē būdama divpadsmitais bērns, bijusi pati jaunākā. Šodien viņa no kuplās sešu brāļu un sešu māsu saimes šajā pasaulē ir palikusi vienīgā. Oktobrī Elgai apritēs septiņdesmit septītā dzimšanas diena.
“Logina, tu nāksi mums līdz! Laukā jau gaida tava māte, māsas un brāļi!” stāvot ar kāju plaši atsistajās klases durvīs un pārtraucot skolotājas stāstīto, pavēlējis viens no bruņotajiem formā tērptajiem zaldātiem. Redzot, ka neviena cita bērna uzvārds neticis minēts, Elga lēnām piecēlusies no sava sola un, bailēs trīcēdama, sekojusi zaldātiem. “Ātrāk, ātrāk!” atkal ticis pavēlēts. Iznākot skolas pagalmā, meitene ieraudzījusi, ka tuvinieki jau sēž ragavās. Pajūgs virzījies uz Rugāju pagasta ēkas pusi, lai naktī tālāk no tās aizgādātu uz Balvu dzelzceļa staciju, kur jau tumšās un biedējošās durvju mutes pavēruši gaidījuši preču vagoni. Visapkārt cilvēku izmisuma saucieni, neizpratne par to, kas notiek, bailes no tā, kas sagaida neskaitāmas reizes cilvēku sarunās piesauktajā Sibīrijā.
Mamma – mūsu drošības garants
Visi netikām izsūtīti, jo divi vecākie brāļi jau atradās gūstā Bostonā, vēl divi tika iesaukti Sarkanajā Armijā. Abi jaunākie brāļi, ar kuriem kopā tiku izsūtīta, tolaik mācījās Rīgā arodskolā. Tā bija liktenīga sagadīšanās, ka tajā dienā abi ciemojās mājās. Mātei tika dots laiks visu līdzņemšanai nepieciešamo savākt desmit minūtēs. Ko tad savāksi? Nekā mums nebija. Tikai tas, kas mugurā. Segā mamma bija iesējusi vēl katram pa apģērba gabalam. Vagons, kurā tikā iesēdināti, bija cilvēku pārpildīts. Tas, kurš guļot spēja izstiept kājas, varēja uzskatīt, ka viņam ir paveicies. Vagona stūris tika atdalīts ar palagu. Grīdā bija ierīkots caurums personīgo vajadzību kārtošanai. Nebija pat domas par kautrēšanos, jo citas izejas nebija. Kā jau bērni, turējāmies cieši pie mammas, jo viņa bija mūsu drošības garants. Vispirms pēc braukšanas, kas ilga divus mēnešus, nonācām Omskas apgabalā, kur bija izveidoti kolhozi. No vilciena vagoniem tikām sasēdināti kāpurķēžu traktoru piekabēs un izvadāti pa mājām. Tagad, kad skatos filmu “Ilgais ceļš kāpās”, vienmēr nāk prātā šī izvadāšana. Atveda uz kādu māju, pavēlēja saimniekiem, ka mūs jāpieņem. Vietējā kolhozā ilgi neuzturējāmies. Tikai līdz rudenim, kad atkal tikām sēdināti dzelzceļa vagonos un vesti dziļāk taigā. Aptuveni simts kilometru no Krasnojarskas Irtišas upes krastā, kur izsūtītajiem rindu rindās jau bija uzceltas garas barakas. Tām pa vidu – garš koridors un istabas uz abām pusēm,” atceras Elga. Viņa nodrebinās it kā sajuzdama aukstumu, ko ziemas mēnešos nācies pārciest, dzīvojot barakās. Vietējie ļaudis bijuši dažādi. Ja vieni dalījušies pat ar litru piena, tad citi saukājuši par fašistiem.
“Mamma, māsa un brāļi uzreiz sāka strādāt. Izkrāva baržas, uz pleciem nesot sliežu balstus. Par to mājās vakarā pārnesa kukuli maizes, kas tika sadalīts piecās daļās tā, lai neviens nepaliktu bešā. Kukuli mērījām ar sērkociņu kastīti. Sākumā alga bija maize, sāls un pāris kilogrami miltu vai putraimu. Vēlāk jau bija mazliet vieglāk. Es divas reizes pārslimoju malāriju. Bija jādzer dzeltenas tabletes. Drudzis bija drausmīgs. Ļoti daudzi saslima un nomira. Aukstums ziemā – vairāk nekā mīnus 40 grādi. Labi, ka vēl tika izdalītas tā sauktās pufaikas un velteņi. Ja laukā bija mīnus 50 grādi, tad nevajadzēja iet uz skolu. Citkārt mūs, bērnus, veda zirga pajūgā. Līdzi brauca konvojs ar šauteni, lai mēs neviens neizbēgtu. Kur tad mazs bērns tur var aizbēgt? Iebēgt taigā, lai tur nomirtu? Visu mēs pārcietām. Arī to, ka skolā tikām apsaukāti un grūstīti. Atceros, ka tad, kad nomira Staļins, mums, izsūtīto ģimeņu bērniem, iedeva viņa bildi, lika kāpt uz galda un tā stāvēt visas skolas priekšā, jo mēs taču bijām “noziedznieki,” stāsta Elga. Kopā ar pārējiem bērniem viņa gājusi taigā lasīt ogas un sēnes. Nācies piedzīvot arī to, ka, būdama divas dienas neēdusi, no atkritumiem izlasījusi kartupeļu mizas, kas liktas uz čuguna krāsns un apceptas. Kad vēlāk Elga par pārdzīvoto stāstījusi saviem bērniem, viņi tam negribējuši ticēt.
Brīnos, kā neesmu salūzusi
Saņemot ziņu, ka ir atļauts atgriezties mājās pēc septiņiem barakā nodzīvotiem gadiem, visiem bijis grūti tam noticēt. Rēķināti ceļa izdevumi, jo mājupceļš bijis jāsedz no saviem iekrājumiem. Tik daudz naudas nebijis, tāpēc nolemts vēl kādu laiku pavadīt izsūtījuma vietā. Pie ģimenes uz Sibīriju atbraucis arī no apcietinājuma atbrīvotais Elgas tēvs. Viņa, ieraugot tēvu, metusies mežā, tik svešs viņš šķitis. Šodien Elga apbrīno, kā mamma spējusi visu to izturēt. Kas tas bijis par spēku, kas neļāvis viņai izsūtījumā slimot? Toties mammas veselība pasliktinājusies, atgriežoties no izsūtījuma un ieraugot, ka mājā kolhozs turējis aitas. Elga nav aizmirsusi, kā visi kopā mēģinājuši iztīrīt māju. Kolhozs nācis pretim, ģimenei piešķirot govi. Elga kā komjauniete saņēmusi nosūtījumu uz Dzērbeni, lai izskolotos par kontrolasistenti. Tur viņa satikusi savu vīru Jāni, ar kuru kopā nodzīvojusi četrdesmit gadus. Tikušas rīkotas īstas komjau-niešu kāzas. Elgai nācies strādāt gan apgūtajā profesijā, gādāt par piecdesmit slaucamām govīm. Vai bija viegli? Elga uz šo jautājumu atbildi nemeklē.
“No izsūtījuma mājās atgriezāmies visi, bet Sibīrijā iedragātā veselība lika sevi manīt. Ātri vien mani tuvinieki cits pēc cita aizgāja viņsaulē, gan vecāki, gan brāļi un māsas, gan vīrs un viens no dēliem. Šodien visus esmu apbērējusi. Pavisam nesen biju apkopt vīra un dēla kapiņus Stāmerienas kapos. Daudzi brīnās, kur rodu spēku vēl šajos gados viena tikt galā ar dārziņu, sagādāt malku, to sazāģēt un pati saskaldīt, kā arī pievārēt vēl citus darbus. Arī pati brīnos, kā man tas izdodas, kā neesmu salūzusi. Labi, ka ir draudzenes – arī izsūtītās, kuras katru dienu ienāk mani apciemot. Pasēžam, parunājamies, bet ne jau par pagātni vien,” saka Elga, kura sevi neuzskata tikai par mājās sēdētāju vien.
“Cik vien varu, eju sabiedrībā, jo esmu dzīves dzīvotāja. Uzfrišinos, tas jau nekas, ka esmu “iekāpusi” astotajā gadu desmitā. Ja pat ap vecu celmu stāda puķes, tas izskatās kā jauns. Mans ģimenes ārsts vienmēr saka, lai tikai neapstājos, lai strādāju, cik varu, lai gan nu jau sūdzos viņam, ka ceļgalos dikti sāp kājas. Kā represētajai autobusa biļetes ir par brīvu, tāpēc sadomāju un aizbraucu ciemos pie dēla un meitas ģimenēm uz Rīgu, apciemoju radus Daugavpilī un Rēzeknē. Ir jau arī trīs mazbērni, bet viņi atrodas ārzemēs.”
Elga piebilst, ka saņēmusi apliecinošu dokumentu, ka ģimene tomēr tikusi nepamatoti izsūtīta, tāpēc par Sibīrijā nodzīvotajiem gadiem tikusi pie nedaudz lielākas pensijas. Ja Elgai šodien būtu iespēja aizbraukt uz izsūtījuma vietu, lai satiktos ar tiem cilvēkiem, kuri izlēma neatgriezties Latvijā, viņa no šīs iespējas atteiktos. Pārāk sāpīga būtu šī atkalredzēšanās.
