Šķita, ka stindzinošs aukstums apņem sirdi, kad dzirdēju ziņu – mazā liepājnieka meklēšana pārtraukta, piecgadīgais Ivans atrasts bez dzīvības pazīmēm meža masīva brikšņos. Iespējams, šāds bēdīgs iznākums ir dziļi simbolisks. Cik dzirdēts un lasīts masu saziņas līdzekļos, simpātiskajam puisēnam dienas parasti aizritējušas vienatnē, un nevienu tas nav ne interesējis, ne satraucis. Vai nu gluži bez iemesla agrā sestdienas rītā, kad parasti bērniem vēl salds miegs, zēns būtu devies laukā no mājas? Ir tūkstošiem situāciju, kad bērna pasaule viņa ģimenes robežās ir apdraudēta un var sagrūt, taču mēs izliekamies to neredzam. Tikai svētdienas pēcpusdienā vecāki ziņoja policijai, ka puisēns nav atgriezies. Acīmredzot jau tad mazais zēns izmisīgi maldījās mežā Dubeņos. Līdz šai autobusa galapieturai viņu aizveda. Izkāpis svešā vietā, Ivans devās nevis uz dzīvojamo māju pusi, bet pretējā virzienā. Vai patiesi ne šoferis, ne arī kāds pieaugušais neredzēja, ka puisēnu neviens nesagaida? Var, protams, spriest, ka tā bija liktenīgu sagadīšanos virkne, tomēr vairāku dienu meklējumi parādīja nopietnas problēmas un kontrastus sabiedrībā. Kamēr piecgadīgais Ivans viens gāja pa ielām Liepājā, brauca autobusā, neviens viņam nepievērsa uzmanību. Šis nav pirmais gadījums, kad daudzi uzskata – labāk nejaukties citu dzīvē. Tomēr atkal un atkal pārliecināmies – nedrīkstam palikt vienaldzīgi. Kad zēns jau bija pazudis, vairāk nekā 4000 cilvēku viņu meklēja 10 dienas. Diemžēl pareizo meklēšanas virzienu atrast izdevās par vēlu arī apkārtējo vienaldzības dēļ. Nevar taču būt, ka neviens neatpazina visur redzamo zēna attēlu! Tagad kārtējo reizi tiek solīts, ka tiks darīts viss, lai šādas situācijas neatkārtotos. Tas nav iespējams valstī, kurā bērns netiek uzskatīts par vērtību un paliek tikai vecāku ziņā. Sabiedrība ikvienā valstī un pasaulē kopumā veidojas no cilvēku savstarpējām attiecībām, bet vienaldzība tās sagrauj. Nevienam nenovēlu sajust vienaldzības aukstumu, kas sasaldēja mazā puisēna dzīvības elpu.
