Draudzība ir tāda interesanta lieta. Reizēm draugi ir mums tuvāki nekā mūsu radi, jo tos, atšķirībā no radiem, mēs izvēlamies paši.
Manā dzīvē draugi ienāk visdažādākajos veidos un nemitīgi, pretēji apgalvojumam, ka draugus var iegūt tikai bērnībā un jaunībā, turklāt īsti draugi var būt tikai pāris. Es nemaz neizprotu šo apzīmējumu – “īsts”, “neīsts”.
Cilvēki mūsu dzīvēs parādās katru dienu, tikai kā mēs tos sagaidām? Ja nāc ar atvērtu sirdi, tad ienāk uz palikšanu; ja esi kāda sāpināts, piesardzīgs, tad nocietinies un potenciālais draugs paiet garām, jo tu neesi devis iespēju viņam iepazīt sevi.
Arī draudzības noturība ir atkarīga no tā, vai tu savā attīstībā audz, ej uz priekšu vai paliec, kur esi. Ja draugs pilnveidojas, arī tev tas ir jādara, lai vienmēr būtu iespaidi, ar ko dalīties, zināšanas, ko pielietot, lai būtu vienkārši, par ko parunāt, jo tā ir tā draugu “kopīgā paspēlēšanās smilšu kastē” kā bērnībā.
Savas brīvdienas es pavadīju pie draudzenes, kura dzīvo pie jūras. Bija laiks, kad mūsu ceļi bija pašķīrušies, jo viņa mainīja dzīvesvietu, dzīvoja savu mazo bērnu mammas dzīvi, es – savējo. Saikne nebija zudusi, bet degsme attiecībās bija kaut kur noklīdusi līdz brīdim, kad es viņu atklāju no jauna – meitene sāka piepildīt savu bērnības sapni – gleznot. Dabas dotais talants liek aizrauties elpai! Un cilvēks caur šo māksliniecisko izpausmi aug, paplašina savu redzesloku un kļūst bezgala interesants! Mēs stundām staigājām gar jūru vai sēdējām lapenē un runājām – par visu un neko.
Draudzība ir došana. Mēs dodam viens otram savu uzmanību, laiku, stipro plecu. Jā, arī maizi, ja vajag. Draudzība ir kā laulība – priekos un bēdās.
Lai jums ceļā tikai īsti un patiesi draugi!
