“1991.gadā, gribēdami būt zemnieki, atteicāmies no darba pilsētā. Toreiz, būdami jauni un stipri, tā īsti nemaz neapzinājāmies, cik daudz spēka prasīs darbs un dzīve laukos. Reģistrējām savu zemnieku saimniecību. Bija sešas slaucamas govis, audzējām graudus, bet problēmas radīja iespēja iekultos graudus izžāvēt. Arī par piena litru maksāja maz. Kad visus izdevumus sasummējām, tie nesedza izdevumus, tāpēc spriedām, ka varētu pievērsties zemeņu audzēšanai. Gadu pēc gada atlikām malā zemeņu audzēšanu, bet 2004.gadā nolēmām – būs zemenes. Cerējām, ka izdosies kooperēties ar kādu kaimiņu, kurš arī audzē zemenes lielākā apjomā, lai ogas vestu pārdot uz Rīgu vai kādu citu pilsētu. Neviens neatradās. Daukstu pagastā no Annas Karoles iegādājāmies trīs tūkstošus stādu. Labi, ka visas trīs meitas palīdzēja visus iestādīt. Ja viņu nebūtu, iespējams, mēs arī nebūtu sākuši nodarboties ar zemeņu audzēšanu,” atceras Daina. Tagad gan meitām jau pašām sava dzīve. Daina rāda fotogrāfijas, kurās fiksēti ne tikai zemeņu novākšanas brīži, bet arī vagu sagatavošana, stādīšana un stādījumu laistīšana. Šajos gados izmēģinātas arī dažādas zemeņu audzēšanas tehnoloģijas. Tomēr saimnieki uzskata, ka nekas nav labāks par pašu praktisko pieredzi.
Vislabākā – pašu praktiskā pieredze
“Zemenes var audzēt dažādi. Katram paņēmienam ir savi plusi un mīnusi. Bija laiks, kad zemenes audzējām, izmantojot melno plēvi. Diemžēl pārliecinājāmies, ja vasara ir ļoti karsta un sausa, zemenāji izdeg, ja netiek cītīgi laistīti. Mums bija zemenes iestādītas vietā, kur bija smilts augsne. Kā mēs mocījāmies ar laistīšanu! Protams, ja izmanto plēvi, tad nav jānoņemas ar ravēšanu, jo zemenēm nepatīk, ja tās pārlieku ravē. Mēģinājām zemenes stādīt vagās. Domājām, vagu starpas ar traktoru izvagosim, būs vieglāk, bet zāle auga tāpat un stādījumu ravēšana viegli nepadevās. Arī ogu lasīšana bija apgrūtināta. Kad visu tikām izmēģinājuši, atgriezāmies pie sākotnējā varianta. Nezāles tiek izravētas tikai ap pašu stādu, bet rindstarpas tiek izpļautas. Tās noliekam vēl ar salmiem, tāpēc ogas ir ļoti tīras,” pieredzē dalās Daina. Katra rindstarpa ir deviņdesmit centimetru plata. “Tikām stādījuši zemenes starp katru rindu atstājot metru, bet to var darīt tāds saimnieks, kam daudz zemes. Mums galvenais, lai ogas būtu tīras,” uzskata Daina. Juris pārliecinājies, ka ogu mazgāšana tām tikai kaitē. Neesot vairs sākotnējās garšas. Ogu ienākšanās laikā talcinieki talkā netiekot aicināti. Juris un Daina domā, ka nevienam bērnam ogu lasīšana par sirds darbu nekļūstot. Arī pašu meitas, rītos agri modinātas, lai lasītu ogas, savulaik neiztikušas bez asarām. “Pirmajos gados pieprasījums pēc pašu zemenēm bija daudz lielāks, jo mazāk bija importēto zemeņu no Polijas un Grieķijas, kas mūsu zemenēm “nosit” cenu. Atceros, mēs zemenes tirgojām kopā ar Vizbulīti Jekšinu no Rankas,” stāsta Daina.
Audzē piecpadsmit šķirnes
“Jaunkauļos” vairākos zemeņu laukos tiek audzētas piecpadsmit ogu šķirnes – cita par citu lielākas, cita par citu saldākas. Piemēram, ‘Polka’, ‘Kimberlij’, ‘Zefīrs’, ‘Venta’, ‘Induka’, ‘Saulene’, ‘Sonāte’, ‘Elsanta’ un citas. Daina un Juris ir apņēmušies pievērsties arī pavisam jaunu zemeņu šķirņu audzēšanai. Īpaši tām šķirnēm, kam ogas ienākas vēlāk. Uzmanību piesaistījusi, piemēram, ‘Kristīne’. Vienīgi jauno šķirņu stādi esot ļoti dārgi, tāpēc nevarot iegādāties vairākus tūkstošus stādu katru par 50 centiem gabalā.
”Šogad ir vissliktākā vasara, kopš audzējam zemenes, jo tīrumi pielīst, ūdens stāv starp rindām, maz saules, tāpēc ogām nav vajadzīgā salduma, ogas sūt un strauji bojājas. Mitrs ir gan no apakšas, gan no augšas. Vienīgā šķirne, kas šajos trīspadsmit gados mūs nav pievīlusi, ir ‘Zefīrs’. Postu vienā laukā, kur auga ‘Polka’, nodarīja arī maijvaboļu kāpuri. Tagad nāksies pirkt jaunus šīs šķirnes stādus. Ir būtiski zināt, kādā laukā saimniekam ir auguši zemeņu stādi, jo baidos savos tīrumos ieviest vienu otru nezāli, kuras pie mums nav. Tāpēc pirms stādīšanas zemeņu stādu saknes noskaloju. Arī tad, kad pati vācu stādus, tos uzreiz neiestādu, tāpēc ievietoju traukā ar ūdeni,” Daina dalās pieredzē. Vienā vietā saimnieki zemenes audzē trīs līdz piecus gadus. “Mums kopā ar mežu ir divdesmit viens hektārs zemes. Tikai aramzeme ir desmit hektāri, tāpēc varam atļauties stādījumus mainīt ik pēc trīs gadiem,” stāsta Daina.
Lai ogas būtu lielas, ar labākām garšas īpatnībām, kā arī būtu stingrākas, zemenājus saimnieki, izmantojot miglotāju, mēslo caur lapām tikai reizi pavasarī, kamēr vēl nav sākusies ziedēšana. Tiek izmantots kalciju saturošs mēslojums. Viņi pārliecinājušies, ka tālākai transportēšanai piemērotas šķirnes ir ‘Polka’, ‘Zefīrs’ un vēl citas. Apstiprinājusies patiesība, ka tās zemeņu šķirnes, kas labi ražo Kurzemes pusē, mūsu klimatiskajos apstākļos sevi neattaisno. “Ja no krūma iegūstu vienu, lai arī cik garšīgu zemeni, tas nav to vērts,” spriež Daina.
“Cilvēki jau domā, redz, viņi pārdod zemenes par tādu cenu. Nu gan rauš naudu. Neviens nepadomā, cik darba jāiegulda, lai gūtu labu ogu ražu! Zemenes gan ir ogas, kas sevi atpelna pēc iestādīšanas jau otrajā gadā,” novērojis Juris, kurš ir galvenais uz tirgus stāvētājs, produkcijas piegādātājas lomu uzticot sievai. Saimnieki parēķinājuši, ka zemeņu sezonā izdevies nopelnīt vairāk, nekā visu gadu pārstrādei nododot pienu, kas izslaukts no četrām govīm. Abi ar Dainu arī paši esot iecienījuši zemenes. Tās tiekot gan saldētas, gan vārīts ievārījums, bet, cik daudz vārīsi, ja meitas jau sākušas atteikties no zemeņu ievārījuma.
Lapas zemenājiem nenogriež
Daina un Juris pēc ogu novākšanas sezonas zemenājiem lapas nost negriež, tikai izpļauj rindstarpas. “Esmu pārliecinājusies, ka zemenēm patīk augt stingrākā mālsmilts augsnē. Tā nepatīk arī maijvaboļu kāpuriem. Vienu brīdi zemenes iestādījām tīrumā, kur bija sarkanais māls. Domājām – nekā nebūs. Bet ogas bija milzīgas. Kad pati ņemu stādus no savām zemenēm, tad izvēlos pirmos trīs stīgas stādus. Ir bijis arī, lai konkrēto šķirni saglabātu, esmu ņēmusi pat visus – arī pašus mazākos stīgu stādus. Vai tad labas šķirnes stādus prom metīsi?” Daina dalās pieredzē. Stādot zemenāju, viņa stingri raugās, lai lapu kakliņš atrastos augsnes virspusē. Tiek apgrieztas arī visas vecākās lapas, kā arī ļoti garās saknes. “Zemenes ir jāstāda tāpat kā ābelītes. Tās nedrīkst apbērt. Zemē jāstāda taisni. Mums ir tāda tradīcija – katru gadu iestādīt trīs jaunas ābelītes,” iestarpina Juris. Par citu ogu audzēšanu gan vairs netiekot domāts, jo dārzā pietiekot gan upeņu, gan jāņogu. 0,4 hektāri atvēlēti arī kartupeļiem. “Dažkārt jau domājam, ka arī zemeņu audzēšanai varētu mest mieru, tomēr, kad pienāk pavasaris, atkal stādu jaunas rindas,” stāsta Daina.
Daina un Juris iesaka
◆ Zemenes stādot uz melnās plēves, tās būs vairāk jālaista, savādāk ātrāk izdegs.
◆ Starp stādījumu rindām ieteicamais attālums ir 90 centimetri.
◆ Vislabāk zemenes mēslot pirms ziedēšanas, izmantojot kalciju saturošu mēslojumu, kas iedarbojas caur lapām.
◆ Jaunu stādu ieguvei vislabāk ņemt pirmos trīs stādus, ko saista stīga.
◆ Vienā vietā vēlams zemenes audzēt trīs gadus.
◆ Tas ir mīts, ka laukā, kur zemenāju saknes apēduši maijvaboļu kāpuri, zemenes nevar stādīt pēc vairākiem gadiem. Var!
◆ Ja vēlas iegūt ogu ražu nākamajā gadā, tad zemenes var stādīt vasaras beigās, bet es izvēlos to darīt pavasarī. Ziedus nost nerauju. Ļauju, lai ir kāda oga, jo tad jaunais zemenājs vēlāk sāk stīgot. Visas stīgas, kas salien starp rindām, nopļaujam, jo tās stādam atņem spēku.
