Sestdien Tirzas pagastā notiks jau 5. tirzmaliešu saiets. Šoreiz tajā galvenais akcents likts uz kādreizējās Virānes skolas un Tirzas pamatskolas absolventu salidojumu. Visiem 5. tirzmaliešu saieta dalībniekiem būs iespējams radīt apjomīgu gleznu, tajā atklājot savas ar Tirzu saistītās izjūtas. Gleznā savu otas triepienu ieliks arī ilggadējā Tirzas pamatskolas direktore, kā arī Virānes skolas pārzine tirzmaliete Dzintra Ceriņa.
Ar 78 gadus veco pedagoģi tiekamies viņas mazajā dzīvoklītī Tirzas pamatskolas internāta ēkā, kura vienīgais logs vērsts uz skolas pusi. “Man te ir ārkārtīgi labi, jo mūžā ir nācies dzīvot dažādās mājvietās. Tik daudz kas ir mainījies. Pirmajā Beļavā vairs nav skolas, kurā aizvadīju pirmos divus darba gadus, nav Siltāju pamatskolas, kurā pati mācījos, nav Virānes skolas… Ir tikai tas, kas palicis – mans darba mūžs,” aicinot mājoklī, bilst Dzintra.
Esmu latviešu strēlnieka meita
Vecākiem Laimai un Rūdolfam viņa bijusi otrā meita. “Esmu latviešu strēlnieka meita. Manu vecāku dzimtā puse ir Jaungulbene. Tēvs strādāja par galveno grāmatvedi Lubānas ezera regulēšanas kantorī. Pēc Lubānas klānu un Aiviekstes upes bagarēšanas tēva kantoris tika pārcelts uz Abreni. Dzīvojām pie Pitalovas stacijas. Tur es piedzimu. 1940.gada rudenī vecāki iegādājās māju – Līgo pagasta “Krūmiņus”, kur sākās manas bērnības atmiņas. Piedzima arī brālis. Mēs neviens nevarējām iedomāties, ka sāksies karš, ka vācieši “Krūmiņus” nodedzinās, ka nāksies doties bēgļu gaitās, ka, no tām atgriežoties, visu vajadzēs sākt no nekā. Pat mūsu vienīgais galda piederums bija ierakumos atrasta karote. 1946.gadā pārplūda dzīvesvietai tuvējās upes un pļavas. Lai kaut kur nokļūtu, vecāki izmantoja plostu. Šāviņu izrautajās bedrēs ķērām zivis. Iepazinām trūkumu. Krāsnī un ugunskurā ceptie sīpoli bija neizsakāms gardums. Kopš tā laika maizes riecienu esmu turējusi goda vietā,” stāsta Dzintra.
Kopā ar vecāko māsu Ilgu viņa jau četru gadu vecumā iemācījusies lasīt, māsu pat apsteigdama. Kad Ilga astoņu gadu vecumā sākusi iet skolā, arī Dzintra posusies līdzi, tomēr vecāki sapratuši, ka piecus gadus vecs bērns tam ir par mazu. Par savu pirmo īsto skolas dienu Dzintra uzskata 1947.gada 1.septembri Siltāju pamatskolā. Radiniece viņai uzdāvinājusi līniju un rūtiņu burtnīcas, bet tās mazajai skolniecei šķitušas tik skaistas, ka viņa tās noglabājusi uz skapjaugšas un katru dienu kāpusi uz tām paraudzīties. Pēc 7.klases beigšanas ceļš Dzintru aizvedis uz Valmieras pedagoģisko skolu, kur mācījusies četrus gadus, lai kļūtu par skolotāju. Izvēli par labu skolotājas arodam ieteicis tēvs, kura karabiedrs bijis skolotājs no Valmieras. Arī skola laukos tolaik tikusi uzskatīta par vienīgo gaismas nesēju. Viņa vienmēr paturējusi prātā vecāku sacīto: “Meit, negribi labi mācīties skolā, ņem slauceni rokās un ej strādāt uz fermu!”
Tā būs satikšanās ar jaunību
Domājot par gaidāmo tirzmaliešu saietu, Dzintra teic, ka tā atkal būs satikšanās ar jaunību. Nesen, būdama Valmierā pie ārsta, viņa aizstaigājusi līdz pedagoģiskās skolas ēkai, kas pieredzējusi tikai deviņus izlaidumus. Dzintra bijusi pēdējā izlaiduma audzēkne. “Man tā bija īpaša skola, jo tajā strādāja apbrīnojami talantīgi skolotāji. Kā viņi mums mācīja literatūru! Protams, padomju literatūru. Viņi mums nestāstīja tikai par to, ko paveica rakstnieka Arkādija Gaidara grāmatas varoņi Čuks un Geks. Viņi šos varoņus sasaistīja ar latviskajiem rakstnieka Voldemāra Zālīša stāsta “Staburaga bērni” varoņiem Janci un Marču. Tā bija apbrīnojama prasme! Šodienas jaunajiem pedagogiem, tā sakot, neko nepārmetu, jo viņi nav pārdzīvojuši to, ko pārdzīvoja šie vecie skolotāji. Pārdzīvotajam ir liela nozīme. No mana kursa pedagoģiskajā skolā man vistuvāk šodien atrodas skolotāja Silvija Ulaste Lizumā. Pēc skolas beigšanas kā sporta skolotāja tikai pāris gadus nostrādāju Beļavas skolā. Pēc karstas pirts ielēcu aukstā ūdenī, cieta plaušas un ilgi nācās ārstēties. Kad atveseļojos, saņēmu nosūtījumu darbā uz Virānes četrklasīgo skolu, kur sāku strādāt 1960.gada 1.septembrī. Pēc deviņiem Virānē pavadītajiem gadiem tiku pārcelta uz Tirzas pamatskolu,” Dzintra rindo gadskaitļus.
Ar petrolejas lampu
“Aizbraucot uz Virānes skolu biju viena pati. Ar petrolejas lampu rokā staigāju no skolas viena stāva uz otru, jo tolaik elektrības nebija. Pirmajā darba gadā to ierīkoja. Domāju, tiklīdz būs elektrība, visos trīs skolas stāvos iedegšu visas spuldzes, lai skola ir kā spožs kuģis, kas peld nakts tumsā. Pirmos četrus gadus biju skolotāja un skolas pārzine vienā personā. Tikai tad iecēla par direktori. Skolā kopā ar mani bija gados veca apkopēja. Solīda sieviete, bet saimniece – īsta manis pārbaudītāja, sakot, ka pietiks ar trīs kilogramiem miltu, lai izceptu maizi, lai gan zināju, ka ir vajadzīgi piecarpus kilogrami. Vecāku mājas atradās 17 kilometru attālumā no Virānes. Ja skolā pietrūka maizes, gāju pie vecākiem pēc maizes. Mūžam būšu pateicīga virāniešiem par maizi. Pirmdienas rītos skolā uz mana galda vienmēr bija maize. Lai nevienu neapvainotu, nejautāju, kurš ir atnesis maizīti – Jānis vai Pēteris. Teicu paldies visiem. Maize tika cepta mājās, kā arī uz vietas skolā,” atceras Dzintra.
Man bija jāizlemj viss
“Būdama sākumskolas skolotāja, pasniedzu visus mācību priekšmetus. Tolaik skolā bija aptuveni 40 skolēni, pastāvēja apvienotās klases. Skolēniem salīdzinājumā ar šodienu pret skolotāju bija ārkārtīgi liela cieņa un pietāte. Lai gan bērnu vecāki smagi strādāja kopsaimniecībā, viņi atrada laiku sakopt savus bērnus. Atceros, tagadējais Tirzas pagasta pārvaldes vadītājs Česlovs Barkovskis vienmēr skolā ieradās tīrā, rūpīgi izgludinātā krekliņā. Viņš tāpat kā citi bērni bija ļoti zinātkārs. Ļoti gudrs puika. Tajā laikā bērni ārkārtīgi tiecās pēc zināšanām. Daudziem es nespēju vien matemātikā dot teksta uzdevumus. No visām pusēm skanēja saucieni: “Skolotāj, man izrēķināts, dodiet vēl!” Man bija audzēknis, kurš pirmajā klasē zināja visus augu un sēņu nosaukumus pat latīniski. Arī vecāku atsaucība bija brīnišķīga! Būdama jauna direktore, arī kļūdījos, bet vienmēr jautāju sev, ko, kā es varu izdarīt labāk, kā varu visu labot. Kad es pati sameklēju skolotāju Mēriju Rasiņu, tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Viņa bija Jaungulbenes krodzinieka meita. Padomājiet tikai – jau 1939.gadā beigusi Latvijas Universitātē baltu filologus! Viņas vīrs bija mācītājs, kurš tika iesaukts vācu leģionā, tāpēc padomju laikā Mēriju nekur neņēma darbā. Baltu filoloģe Jaungulbenes slimnīcā strādāja par zirgkopēju,” stāsta pensionētā pedagoģe.
Virānes skola bijusi tā vieta, kur tikusi pārgriezta viņas “nabas saite” ar vecāku mājām. “Man nu bija jāizlemj viss. Par sevi, par skolu, par kadriem. Biju lieciniece tam, kā izauga Virānes kopsaimniecība, kā krieviskos vateņus nomainīja mūsdienīgākas jakas.
Dzintra vienmēr centusies būt godīga. Pat tad, kad viņai dota pavēle pārrakstīt atskaiti par skolas darbu, bet direktore no tā atteikusies. “Virānes skola rajonā bija vienīgā, kur nebija otrgadnieku. Tā nevarējat būt! Noteikti kādam jābūt! Man nepatika, ka katru gadu jāstrādā ar vienu un to pašu ābeci. Gribēju mācību procesu dažādot, padarot interesantāku, saistošāku. Izdomāju, ka izveidošu pati savu mācību grāmatu uz lielām lapām. Pati kaut ko uzzīmēšu, uzlīmēšu. Bet kur ņemšu attēlus? Bibliotēkā man iedeva žurnāla “Ogoņok” paku. No krustmātes izlūdzos paku ar Latvijas laika žurnālu “Atpūta”. Pamēģiniet iedomāties šādu mācību grāmatu! Izglītības inspektoriem mana grāmata rokās nenonāca. Viņi tikai bija dzirdējuši, ka es palīdzu apgūt mācību vielu citādāk,” smaida Dzintra.
Pārcēla piespiedu kārtā
Darbā uz Tirzas pamatskolu Dzintra pārcelta piespiedu kārtā, jo no darba gājis projām iepriekšējais direktors Imants Rumpītis. Pirmie darba gadi arī Tirzā nebijuši viegli, jo 1969.gads bijis uzplaukuma gads profesionāli tehniskajām skolām, tāpēc visi jaunie pedagogi nosūtīti uz šīm izglītības iestādēm. Skolas vajadzībām daudz ko nācies iegādāties par saviem personiskajiem līdzekļiem. Dzintra saņēmusi noraidījumu pašas projektētajam skolas ēdināšanas blokam ar norādi, ka “skola pastāvēs i bez tā”, lai gan 1959.gadā uzbūvētais skolas ēkas trešais stāvs lielākā vējā šūpojies. 37 darba gadu laikā kā direktorei daudz ko nācies piedzīvot, pierādīt, ieviest.
“Šodien uz mazo lauku skolu slēgšanu raugos dažādi. Vispirms jāņem vērā cilvēka fiziskā veselība, ko mazam bērnam traumē rītos agrā celšanās, lai paspētu uz skolēnu autobusu, vēlā atgriešanās mājās. Ja bērni būs atpūtušies, tad arī viņu galvas strādās. Šajā tehnikas laikmetā viss notiek citādāk, daudz ātrāk un arī nogurdinošāk, tāpēc domāju, ka ierosinājums par skolas gaitu uzsākšanu sešu gadu vecumā ir par ātru, lai gan abas manas mazmeitas šajā vecumā arī izauga skolas vidē,” uzskata pensionētā skolotāja, kuras meita Nora strādā Tirzas pamatskolā par informātikas skolotāju.
“Ja ir meita, tad bija arī laiks mīlestībai, bet ar vīru izšķīrāmies. Nora būtībā izauga skolas gaisotnē, tāpēc līdzīgi kā vairākas draudzenes izlēma studēt Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Vecākā mazmeita Zane šogad kā vides speciāliste pabeidza maģistrantūru Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes fakultātē, bet Katrīna – 10.klasi. Lai gan dzīvoju viena, vientuļa nejūtos. Ciemos atnāk bijušie skolotāji un skolēni, skolas direktore Svetlana Ziepniece, tieku aicināta uz skolas un pagasta lielākajiem pasākumiem. Daudzus bijušos audzēkņus satieku tepat – gan veikalā, gan uz ceļa. Tiesa, esmu diezgan norobežojusies no sabiedrības,” saka Dzintra. Viņa bieži pārdomājusi savu dzīvi. “Ziniet, ja es būtu jaunāka, teiktu, ka skolotājas profesija ir bijusi mans aicinājums. Tagad, ņemot vērā manas zināšanas, es droši vien būtu izvēlējusies apgūt meža zinātni. Visskaistākās atmiņas man šodien saistās ar meža tēmai veltītajām olimpiādēm, kas mūs aizveda līdz pat Norvēģijai, ar dažādiem projektiem, konkursiem, meža izpētes taku veidošanu.”
