Bērnībā man ļoti patika plūkt puķes, dāvināt mammai un likt vāzēs. Tā kā manā dārzā to bija maz, tad mēs ar draudzeni apciemojām svešus dārzus. Protams, bija grūti saprast, kāpēc mamma dod pa mizu, ja es viņu iepriecinu. Vienkāršāk un arī ātrāk bija sabārt vai uzšaut ar žagaru, nekā stundu stāstīt, kāpēc mūsu dārzā puķu nav, bet svešas aiztikt nedrīkst!
Nu jau esmu pieaugusi, bet patika pret ziediem vāzēs nav pārgājusi, tāpēc sēju un stādu, lai man būtu savas, lai nekārotos svešu skaistumu. Rudeņos stādu sīpolpuķes, pavasaros – visdažādākās vasaras puķes, meklēju ziemcietes, kas iederētos manā kopējā puķu laukā, tāpēc šobrīd viss manā puķu dārzā ir pilnā plaukumā un ir neizsakāms gandarījums par ieguldīto darbu, par tiem kilometriem, kas nostaigāti ar lejkannu un kapli.
Arī saviem bērniem esmu mācījusi, ka ar darbu var sa-sniegt visu, piepildīt savus sapņus un ka noteikti jāpieņem palīdzība, ja kāds piedāvā. Lai cik reizēm man liekas, ka es māku labāk, krustmeitas piedāvājumu paravēt puķes pieņēmu ar prieku. Pēc tam gan neatradu vairs dažu labu augu, bet kā tad lai to cilvēciņu iemāca strādāt? Ir jāļauj bērnam izpausties, mēģināt, jābūt viņam blakus, lai ievirzītu, nemanāmi parādītu, protams, jārēķinās ar zaudējumiem, bet ieguvumu būs krietni vairāk.
Skatoties uz savu puķu lauku, es atceros to laiku, kad man ļoti gribējās puķes vāzē, un dalos – saplūcu un vedu uz darbu, dāvinu draugiem. Kolēģes priecājas par atvesto pušķi, pat kolēģi vīrieši izsaka atzinīgas piezīmes – pie mums ir skaisti! Reizēm ir tik žēl, ka mūsu vasaras ir tik īsas un ziedu mūžs arī, bet tā dabā ir iekārtots, un nav vērts skumt par to, ko nevar mainīt.
Vai tu zināji, ka ziedošas puķes, kas novietotas acu augstumā, acumirklī uzlabo garastāvokli? Pamēģini, redzēsi, ka gribas smaidīt! Un drūmās domas būs prom, pārējās kārtosies, problēmas risinājums būs klāt, un tad jau skaties – diena ir izdevusies!
