,,Saule apspīd kuplo koku galus, kuri maigu pavēni mums dod. Esmu Tirzā, esmu Tirzā, esmu Tirzā savējā…”
(V.Krasts)
5.augustā noritēja jau piektais pasaules tirzmaliešu saiets, pulcējot bijušos un esošos tirzmaliešus gan no ārzemēm, gan tuvākās apkārtnes. Plaša pasākumu programma, izdoma, aktivitātes un kopības sajūta!
Pasākuma organizētāji pārdomāti vadīja norises, iesaistot Tirzas viesus daudzveidīgajos pasākumos. Garīgais pienesums un labvēlīga attieksme ik uz soļa! Kaut debesīs periodiski pulcējās draudīgi lietusmākoņi, liekas, ar mūsu kopīgo domu spēku mēs tos izdzenājām tālāk debesu jumā. Izzinoša satura, emocionāli piepildīts bija pasākums “Te, kur Tirza” Tirzas bibliotēkā. Tirzas bibliotēkas vēsture, sākot ar Jāni Misiņu, bibliotēkas attīstību un izaugsmi mūsdienu tehnoloģiju ērā, bija bibliotekāres Agritas Petrovskas stāstā. Fragmentus no mūsu novadnieku literārā klāsta lasīja Tirzas pamatskolas 8.klases skolniece Jolanda Larionova. Pasākuma vadmotīvs bija ne tikai pieminēt Tirzas slavenos novadniekus, bet iegūt arī jaunas atziņas. Par Minnu Dzelzkalni – Tirzmalieti, politiķi un rakstnieku Andrievu Niedru, grāmatnieku Jāni Misiņu, profesoriem Voldemāru Maldoni un Benjamiņu Treiju uzzinājām līdz šim mazāk daudzināto. Starp viesiem, kas kļuvuši jau savējie, bija Nils Treijs, Āris Puriņš, Normunds Treijs, Maldoņu dzimtas atvase Dace Eihmane, dzejdares – Agnese Līcīte un Inta Aizkalniete – skolotāja, literāte un arī grāmatu izdevēja Ilona Vītola, līdzi atvedot Vītola izdevniecības grāmatu galdu un dāvinot pasākumā dalībniekiem drukāto vārdu. I.Vītola uzsvēra, ka plaši pazīstamo Tirzas autoru darbi kā saknes kokam ieaugušas Tirzā un izpletušās tālāk, arī Lejasciemā, Gulbenes novadā un pasaulē. Inta Aizkalniete, savukārt, norādīja, ka agrākās – vecās Tirzas skolotāju darba metodes sasaistās ar mūsdienīgajām un tām ir kopīga atslēga, kas noder arī mūsu modernā laikmeta pedagoģijas durvīm, atgādinot, ka bieži jaunais ir labi aizmirstais vecais.
Runājot par teoloģijas doktora, jaunībā arī skolotāja Voldemāra Maldoņa pienesumu skolai (19.gadsimta beigās), tika uzsvērts, ka viens no audzēkņu disciplinēšanas veidiem ir un paliek „mīlestība, mīlot bērnus un savu mācību priekšmetu”. Savukārt Āris Puriņš, saistībā ar Andrievu Niedru, aicināja inteliģenci būt drosmīgākiem un censties neatkārtot arī šodien politiskās kļūdas un cienīt citam citu, neatejot no problēmām, un nekultivēt „naudas reliģiju”. Dace Eihmane, savukārt, stāstīja, cik viņai ir svarīgi turpināt Maldoņu dzimtas paveikto skolotāju darbā. Viņa, strādājot Tukuma pusē ar bērniem mūzikas lauciņā, veidojot arī latviešu ornamentu puzles, aužot latvisko dzīvesziņu. Dace kā priekšnesumu Tirzas dziesminieka Andra Kozuļa pavadījumā nodziedāja pasākumā saturā iekļāvīgas dziesmas, arī virsrakstā minēto. Kā grauds, kas iesēts zemē, briedē vārpās sēklu nākamajām paaudzēm, tā arī literatūrā vērojams, ka ievērojamie un populārie cilvēki „pavelk dzimtas tālākam turpinājumam”, kā tas noticis arī Tirzā.
Gaišā noskaņojumā izskanēja Elzas Ķezberes dzejas vārsmas:
“Sērs smaržo dievkoks dārza ēnā maigā,
Un mātes piemiņai balts jasmīns tvan.
Spīd ķeizarkroņi valdonīgā zaigā,
Un biškrēsliņos čaklas bites san.
Zuz apīņstīgas. Bezdelīgas klaigā.”
Arī šodien, te, kur Tirza, cilvēku dvēseles vibrācijas notiek līdzīgi, kā tajos tālajos laikos. Mēs esam saistīti ar pagātni, tagadni un nākotni, kā pausts dziesmā ,,Ziedi, ziedi, rudzu vārpa”.
