Es daudz domāju par uzstādījumu “dzimtā vieta – punkts kartē vai lidlauks”. Man šķiet, ka dzimtā vieta ir tā, kur plaucēt pumpurus. Bet ar tiem pumpuriem ir tā, ka, tos plaucējot, ir jābūt ļoti pacietīgam un uzmanīgam. Nedrīkst nosaldēt, nedrīkst aizkaltēt, tajā pašā laikā nedrīkst par ātru knibināt vaļā, lai gan ļoti to gribas. Tikai to visu ievērojot, sanāk viss tas, kas pumpurā ir noslēpies. Manuprāt, Gulbene un Gulbenes novads ir brīnišķīga vieta, kur šiem pumpuriem vērties vaļā. Šeit ir vieta un vērtība pašlepnumam.
Kas īsti ir Gulbene? Province vai vieta, kur viss notiek? Manī ir pārliecība, ka Gulbenē viss notiek. Bet mūsu runa kādreiz paslīd uz sāniem, mēs paši sākam sevi ne tikai saukt, bet arī vērtēt kā provinci. Tad gan ir svarīgi citam citu pieturēt aiz rokas. Paturēt prātā, ka Latvija nav maza, arī Gulbenes novads nav mazs. Tajā ir potenciāls. Man prātā nāk kāds vecs joks, ko ir vērts turēt kabatā un palaikam atcerēties. Tajos laikos, kad jauni cilvēki sāka doties plašajā pasaulē, jauna meitene atbraukusi mājās no ceļojuma un rādījusi, kādu skaistu kleitu viņa nopirkusi. Kleita patiesi bijusi skaista. Arī meitenes vectēvs atzinis, ka skaista. Meitene stāstījusi, ka kleitu nopirkusi Parīzē. “Vai tad tā Parīze ir tālu?” jautājis vectēvs. Meitene atbildējusi, ka tālu. “Tu tikai padomā, tādā čuhņā tik skaistas lietas var nopirkt!” brīnījies vectēvs. Manuprāt, mums šo stāstu palaikam vajag atcerēties. Mēs paši iezīmēsim galveno izejas punktu. Tikai no mūsu rīcības būs atkarīgs, kā pārējie uz mums raudzīsies. Arī mani darba ceļi ir aizveduši uz vairāk nekā piecdesmit pasaules valstīm. Man vienmēr, sarunājoties ar cilvēkiem, ir bijis lepnāk un interesantāk teikt, ka esmu no mazās pilsētiņas Gulbenes, kas atrodas Latvijas austrumos, nevis no Latvijas galvaspilsētas Rīgas. Vairāk vai mazāk cilvēki tomēr zina Rīgu, bet sarunās cilvēkam ar cilvēku gribas ieiet daudz dziļāk, stāstīt par to īpašo vietu, no kuras nāku.
Aptuveni divu gadu vecumā es no Gulbenes novada iesoļoju Gulbenes pilsētā. Kopš tā laika Gulbene ir mana dzimtā vieta, kur debesis zilākas un zāle zaļāka, ziemas baltākas, ceriņi un jasmīni smaržo visskaistāk. Ja citviet jaunieši staigā gar jūru, tad es un mani vienaudži staigājām pa dzelzceļa sliedēm, skatījāmies, kā tālumā pa tām tuvojas vilciens no Rīgas. Sliedes bija tās, kas lika saprast, ka viss dzīvē ir iespējams. To pašu mums teica arī apkārt dzīvojošie cilvēki. Tajā laikā, lai kāds tas arī bija, mums neviens neteica, ka dzīvojam tik neizdevīgā, neērtā vietā, ko ir grūti uzturēt, ka vajag kaut ko optimizēt, efektivizēt. Mēs vienkārši dzīvojām un jutāmies droši. Mēs augām ar tādu pārliecību. Domas, ko mēs nākotnē gribētu darīt, mums veidojās no tā, ka visi dzīvojām rokas stiepiena attālumā. Spēlējām basketbolu un teātri, paši izdomājām un rīkojām dažādus pasākumus. Viss notika visu acu priekšā. Mūsu sociālie tīkli tajā laikā bija kaimiņu tantes un onkuļi, kas mūs pieskatīja. Mēs jutāmies droši. Šīs joprojām ir tās brīnišķīgās lietas, ko mazās pilsētas var piedāvāt ģimenēm, tikai mums jāprot par visu to pastāstīt, visu to parādīt. Kad mēs stāstām par to, kas mums Gulbenē ir īpašs, tad jārunā ne tikai par darbavietām un brīnišķīgajiem kultūras notikumiem, bet par to, cik labi šeit ir ģimenēm, cik labi bērniem. 21.gadsimtā arī visi lielie filozofi un vizionāri atzīst to pašu, ka patiesībā ne jau tas lielais ir tas, kas nosaka vērtību un panākumus. To nosaka fakts, ka mēs esam mazāki, tāpēc elastīgāki, jūtīgāki, redzīgāki. Tās ir mazo pilsētu un novadu priekšrocības. Tas ļauj uz visu labāk reaģēt un izmantot to, ko piedāvā šis 21.gadsimts, to, ko redzam sev apkārt, to, ko piedāvā komunikācijas un sociālie tīkli. Gulbene ir brīnišķīga vieta, kas dod drošības un spēka sajūtu! Pozitīvi, ka tiek domāts par visu paaudžu cilvēku vajadzību apmierināšanu. Šo spēka sajūtu un drošības sajūtu vajag dot jaunajiem, kas savu vietu dzīvē vēl tikai meklē. To vajag atjaunot tiem, kuri dzīvē, iespējams, ir vīlušies. Tas ir iespējams mūsu kopienā, ko saucam par Gulbenes novadu, kur cits citam esam blakām, kur cits citu pazīstam, jo nekā slēpjama jau patiesībā nemaz nav.
– Latvijas valsts simtgades biroja Izglītības un jauniešu projektu vadītājas novadnieces Aijas Tūnas teikto pierakstījusi Malda Ilgaža
