Ir kāds vārds, kas daļai jaunu meiteņu liek nodrebēt – vīramāte. Savā vētrainajā jaunībā es nebiju izņēmums, jo kaut kā ne īpaši patiku puišu mātēm. Tēviem gan! Toreiz nesapratu, kāpēc mani, tik jauku būtni, mātes nemīl. Tikai vēlāk es sapratu – tas jau to pašu tēvu dēļ… kaut kāda slimīgi nesaprotama greizsirdība gan pret dēlu, gan tēvu. Tāpēc, kad man pirms daudziem gadiem piedzima dēls, es sev nosolījos – būšu vislabākā vīramāte pasaulē, un jau no otrās viņa dzīves dienas audzināju ar apziņu, ka viņš būs jāatdod citai sievietei, jo viņš ir mans dēls, bet nav mans vīrietis. Pirmo dienu vēl gribēju izbaudīt, ka mans un tikai mans!
Es, protams, nezināju, kā es reaģēšu, kad mans pusaudzis pirmo reizi atvedīs mājās meiteni. Apzināti sev stāstīju, ka tā būs dēla izvēle, kas man būs jāpieņem un jāciena, klusībā cerot, ka tā būs tiešām laba meitene.
Brīdī, kad dēls paņēma rokā skuvekli un balss tembrs vairs nelēkāja no falseta līdz basam, tas notika. Uztraukumu varēja manīt no abām pusēm – mēs gribējām iepatikties viena otrai. It kā jau vajadzēja būt absolūti mierīgai, jo mani jāpieņem tādu, kāda esmu, tomēr man negribējās uzreiz pirmajā brīdī sabojāt priekšstatu par sevi un kaitēt kaut kādā veidā dēlam. Bet uztraukums bija velts – rūpīgs darbs ar sevi ir devis augļus, esmu savam pieaugušajam dēlam ne tikai mamma, bet arī draugs. Par šādu draugu es gribu kļūt arī vedeklas kandidātei, jo vienmēr man prātā ir tas tikko pilngadību sasniegušais meitēns, kas stājas puiša mātes priekšā kā pie tiesas, asa acu skata vērtēta. Tik viegli dēlu mammas aizmirst to sajūtu, kad pašas bija jaunas, bet nevajadzētu. Tā vietā labāk piemirst to, ka mammai pienākas būt vispareizākajai viszinei, paiet pa to šauro laipiņu pretim bērniem un izmantot savu dzīves gudrību smalkjūtīgi. Dēla draudzeni es sagaidu ar smaidu un mīļi saucu par bērniņu, priecājos par jauniešu mirdzošajām acīm un mīļajām bučām. Mīlēt ir tik jauki!
