Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā līdz 23.septembrim apskatāma mākslinieces Ilonas Brektes gleznu personālizstāde “Melnais īriss”.
“Es esmu puķu māksliniece!” tā par sevi saka māksliniece, mūsu novadniece Ilona Brekte, kuras personālizstāde “Melnais īriss” ir liecība viņas 44 gadiem, kas atdoti profesionālajai mākslai. Izstādes atklāšanā, kas pulcēja daudzus gleznotājas talanta cienītājus, draugus un paziņas, gleznās atainotie ziedi – lilijas, pujenes, īrisi, rozes lupīnas, magones un citi cieši sasaucās ar ziediem I.Brektes rokās. Visus apsveikumam sacītos vārdus vienoja kopīgs vēlējums: “Lai top vēl daudz krāšņu un brīnišķīgu darbu!” Mākslinieci lieliski raksturo rakstnieces Annas Sakses “Pasakas par ziediem”. Kādā no tām stāstīts, ka senos laikos dārzā visi ziedi bijuši balti, bet tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti, aicinot ziedus pulcēties ap viņu, lai katrs zieds izvēlētos savu krāsu. Arī I.Brektes gleznotajiem ziediem piemīt visplašākā krāsu toņu gamma. Katra izstādē aplūkojamā glezna ir ar savu stāstu. Par katru varētu uzrakstīt atkal jaunu pasaku, jo vai gan esam redzējuši, ka dārzā zied, piemēram, zilas, nevis sarkanas magones? Un izstādei ir uzgleznots “gandrīz melnais īriss”, jo īsti melnais īriss vēl ir jāuzglezno.
“Par melno īrisu man ir savs stāsts. Divus pēdējos gadus man sirdī un skatienā ir iekritis tieši īriss, tāpēc esmu ķērusies pie īrisu gleznošanas. Arī šogad man jau ir tapuši vairāki darbi ar īrisu. Es palaikam meklēju kaut ko jaunu. Manā dārzā Lizuma pagasta “Sauliešos” gandrīz visi īrisi bija jau noziedējuši, bet viens īriss tikai stiepās un stiepās garumā. Vienā dienā pamanīju, ka dārzā spīd kaut kas gandrīz melns. Biju izbrīnīta – kas tas tāds? Diena jau sliecās uz vakarpusi. Piegāju klāt un ieraudzīju, ka arī šis īriss beidzot ir atvēries. Tā zieds tiešām bija gandrīz melns. Centos to uzgleznot. Šis darbs ir redzams arī izstādē, tomēr man ir sapnis uzgleznot tiešām pavisam melnu īrisu. Ceru, ka man tas izdosies, jo arī puķu selekcionāri cenšas iegūt ziedus jaunās, interesantās un pat neierastās krāsās. Tāpat ir arī ar mani, jo brīžiem rodas vēlēšanās uzgleznot zilas magones vai baltas pujenes par zilām pujenēm. Draudzene man uzdāvināja grāmatu “Melnās ūdensrozes”. Tā mani uzrunāja, jo stāsta par Živernī Francijā, kur kopā ar meitu Patrīciju pāris gadus pavadījām mākslinieka Kloda Monē dārzā gleznojot. Šis dārzs izskatās gluži tāpat kā Monē gleznās. Tas mani mudināja atkal atgriezties pie ziedu glezniecības,“ stāsta māksliniece, kura ir starp spožākajām ziedu gleznotājām Latvijā, pievēršoties galvenokārt akvareļglezniecībai. Savos darbos Ilona atklāj ne tikai ziedu skaistumu, bet cenšas saglabāt arī ziedu radītās enerģijas izjūtu, košās krāsas. Gleznojumiem, kas bieži vien ir liela formāta, piemīt dekorativitāte un tehniska veiklība. Arī izstādes atklāšanā bija vērojams, ka apmeklētāji vairāk vai mazāk pakavējās pie viena konkrēta vai vairākiem darbiem. Interesi raisīja arī trīs lielformāta darbi no cikla “Parīze – atmiņas laikā”. Atsevišķos darbos rodami arī šajā pavasarī starptautiskajā akvarelistu izstādē Itālijā gūtie iespaidi. Jaunajiem māksliniekiem Ilona vienmēr kā vēlējumu saka: “Visi ceļi ir vaļā, nevajag baidīties, galvenais ir tikai sākt!”
“Šī ir mammas lielā diena!” pasākumā uzsvēra Ilonas meita Patrīcija, kura arī ir pazīstama māksliniece. Klāt bija arī dēls Kristians, kurš arī izvēlējies mākslas ceļu. Abi Ilonas bērni ir mākslinieki jau trešajā paaudzē. “Izstādēs bieži vien mamma man ir stāvējusi blakām, šodien es pastāvēšu viņai blakām. Šobrīd mēs abas nedaudz esam mainījušās lomām. Mamma glezno, bet es esmu pievērsusies remontiem. Mēs abas aprīlī bijām Romā, kur devāmies uz desmit dienām, lai piedalītos glezniecības plenērā, un piedalījāmies lielākajā glezniecības izstādē. Šis ceļojums bija ierosme tam, lai mamma atkal sāktu gleznot. Arī es pati “uzšāvu” dažus mazus akvarelīšus,” stāsta Patrīcija.
Izstādes atklāšanā izskanēja rosinājums iekārtot plašu I.Brektes ģimenes darbu izstādi Gulbenē, domājot par Latvijas simtgadi. Tikai šādai izstādei jārod plašas telpas, jo, kā uzskata arī paši mākslinieki, mākslai vajag telpu.
