Sociālajos tīklos nerimstas diskusijas, kāpēc ar Ministru kabineta noteikumiem noteikta prasība reģistrēt sirsniņmājiņas ar decentralizētu kanalizācijas sistēmu blīvi apdzīvotās vietās – ciematos un pilsētās. Daudzi ir sašutuši, ka tā ir kārtējā vēlme iekasēt soda naudas no tiem, kuri sirsniņmājiņas nebūs reģistrējuši. Citi spriež, ka tādējādi tiek izdarīts spiediens pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai, kuras izbūvei pagastos ir tērēta milzu nauda no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem. Vai tas nozīmē, ka sirsniņmājiņu dienas ir skaitītas?
Neskar lauku viensētas
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija skaidro, ka prasība reģistrēt pašvaldībās tualetes skar tikai vienu piektdaļu iedzīvotāju, Tas arī nenozīmē, ka vairs nevarēs tās lietot un noteikti būs jāpieslēdzas centralizētajai kanalizācijas sistēmai. Ministru kabineta noteikumi dod pašvaldībām laiku līdz 2019.gada 1.janvārim, lai izveidotu decentralizētu kanalizācijas sistēmu reģistru. Pašlaik nav precīzu datu, tāpēc ir nepieciešams veikt sava veida inventarizāciju. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem – tualetes ar ūdens novadiem ir apmēram 80 procentiem mājokļu ciematos un pilsētās, kuras varētu lietot vairāk nekā
200 000 iedzīvotāju.
Nepieciešams risinājums
Nenoliedzams ir fakts, ka par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem ir izbūvētas kanalizācijas sistēmas, taču privātmāju īpašnieki nesteidzas tām pieslēgties. Latvijā šim mērķim ir izlietoti vairāk nekā 500 miljoni eiro, bet iespēju pieslēgties izmanto apmēram puse mājsaimniecību. Daudziem trūkst naudas, jo pieslēgšanās var maksāt līdz pat 1000 eiro. Izrādījies, ka ar kanalizācijas tīklu izbūvi vien nepietiek. Tas nozīmē, ka pašvaldībām var nākties atmaksāt daļu saņemto līdzekļu, jo neizdodas atrisināt problēmu – kanalizācijas vads ir izbūvēts līdz mājoklim, bet par pieslēgšanos jārūpējas īpašniekam. Turklāt ir pierasts pie tradicionālajām sirsniņmājiņām.
Sausās tualetes atdzimst
Gadsimtu laikā sausās tualetes būvē ne tikai laukos, kur nevar pieslēgties kanalizācijai. Tās ir videi draudzīgas, jo nepatērē un nepiesārņo ūdeni, kā arī dabu. Sirsniņmājiņas var aprīkot ar mūsdienīgu santehniku un lietot līdzekļus, kas novērš nepatīkamo aromātu. Tomēr mūsdienās labiekārtota tualete tiek saistīta ar pieslēgumu ūdensvadam vai dziļurbumam un kanalizācijas sistēmai, taču tādējādi tiek tērēts liels daudzums centralizēti piegādāta attīrīta ūdens. Kamēr Latvijā sausās tualetes uzskata par nabadzības apliecinājumu vai piespiedu risinājumu, Rietumeiropā tās sāk atdzimt. Somijā esot pat Sauso tualešu klubs.
Gulbenes vizītkarte?
Tualete ir katras vietas vizītkarte. Tās trūkums vai antisanitāri apstākļi padara katra cilvēka neatliekamās vajadzības par problēmu. Tā spēj atbaidīt ne tikai ārzemju, bet arī vietējos tūristus, kas apceļo Latviju. Grūti saprast, kāpēc šis jautājums maz uztrauc uzraugošās iestādes. Arī pašvaldības deputātiem būt jāzina, ka publiskās labierīcības ir kā nakts pret dienu salīdzinājumā ar tām, ko izmanto paši. Lai gan Gulbenē tagad ir ne tikai stacionārās, bet arī pārvietojamās tualetes, nav gadījies redzēt, ka tajās būtu tualetes papīrs, nemaz nerunājot par papīra dvielīšiem un ziepēm. Bet tā ir elementāra higiēna, par kuras trūkumu ārzemnieki vienmēr ir pārsteigti.
