Rancēnieši Krista un Mikus atzīst, ka par viņu tēti noteikti var teikt, ka viņš ir visforšākais tētis.
Mīl Ranku
Viņiem visiem trim Brenčiem – Kristai, Mikum un viņu tētim Valdim, kurš viens audzina abus bērnus, ļoti patīk dzīvot Rankā, un šo vietu viņi nemainītu ne pret vienu citu. Tagad, kad sākušās mācības, no rītiem agrāk ir jāceļas, lai visu pagūtu un aizbrauktu līdz skolai (bērni mācās Rankas pamatskolā), taču tas neesot apgrūtinājums. Valdis piebilst, ka kādu laiku dzīvojis Valmierā, bet tad pirms pieciem sešiem gadiem atgriezies atpakaļ Rankā tēva mājās. “Man nepatīk pilsētas. Aizbraukt uz pilsētu, jā, var, bet dzīvot gan ne. Laukos patīk. Laukos ir brīvības sajūta,” atzīst Valdis.
Lai arī Tēva dienu, kas ir starptautiska mēroga svētki, un tiek svinēti par godu visiem tēviem, Valdis nesvin, tomēr tajā pašā laikā uzsver, ja jau tiek svinēta Mātes diena, tad kāpēc gan lai nebūtu Tēva dienas. “Man šajā dienā būs jāstrādā, bet arī citos gados neesam to īpaši svinējuši. Parasta diena,” atklāti saka Valdis un izmantojot izdevību, ar laikraksta starpniecību vēlas svētkos sveicināt arī savu tēti Māri Brenci, kuru pazīstam gan kā zemnieku un vīndari, gan arī kā iepriekšēja sasaukuma Gulbenes novada domes deputātu.
Laiks kopā ar bērniem
gandarī
Krista un Mikus “Dzirkstelei” lepojas ar savu tēti, jo, kā abi atzīst, viņu tētis ir interesants un ļoti mīļš. Mikus saka, ka visvairāk viņam patīk, ja kopā ar tēti var garāžā remontēt mašīnas. “Dažreiz viņš mani ņem līdzi uz garāžu. Man patīk skrūvēt skrūves,” saka Mikus. Savukārt Kristai patīk, ja brīvajā laikā visi kopā kaut kur dodas. Abu tētis Valdis atzīst, ka idejas rodas spontāni. “Izdomājam un braucam. Bijām šovasar aizbraukuši uz jūru. Es nosalu, bet bērni peldējās! Viņiem patīk ūdens atrakcijas. Bijām arī Igaunijas Tartu akvaparkā, kamēr jau spēki beidzās,” stāsta Valdis, kurš nenoliedz, ka pēc aktīvi pavadītas dienas kopā ar bērniem ir nogurums, bet tajā pašā laikā arī gandarījums. Bērni piebilst, ka uz ūdens atrakcijām kopā ar tēti gribētu doties vēl un vēl. Visi kopā viņi bieži kaut kur dodas. Pirms jaunā mācību gada sākuma, piemēram, devās izbraukumā ar jahtu no Mērsraga uz Roņu salu. Ja ir iespēja, visi kopā dodas uz teātri. Šopavasar noskatījušies izrādi “Kaķīša dzirnavas” Gulbenē.
Visi trīs ir arī ļoti muzikāli. Krista apgūst klavierspēli Jaunpiebalgas mūzikas skolā. Uz mūzikas skolu viņu aizved tētis. Arī Valdis savulaik mācījies Jaunpiebalgas un Smiltenes mūzikas skolā, kur apguvis klarnetes spēli, tāpēc Krista stingri nosaka, ka arī brālim noteikti būs jāmācās mūzikas skolā, jo viņš ļoti labi dzied, arī skolā būšot jādzied korī un jādejo. Arī Krista skolā apgūst dejošanas mākslu. Viņa zina, ka tēti var iepriecināt ar labām atzīmēm, tāpēc skolā cenšas. Savukārt, kā skolā veiksies Mikum, to vēl pāragri spriest, jo viņš tikko uzsācis skolas gaitas. Mikus “Dzirkstelei” stāsta, ka bez viņa 1.klasē ir vēl trīs klasesbiedri. Kopā viņi ir četri. Katram esot jāsēž pie sava galda. “Tā tiek aizņemti pieci galdi kopā ar skolotāju. Bet ja mums atļautu sēdēt pa diviem, tad būtu aizņemti tikai trīs galdi klasē,” rēķina Mikus.
Uzsniga pirmais sniegs
Valdis atzīst, ka mirklī, kad kļūsti par tēvu, iekšēji kaut kas mainās. “Jādomā savādāk, jo par vienu cilvēciņu ir vairāk, kuram būs vajadzīgas rūpes,” saka Valdis, kurš labi atceras to mirkli, kad pirmo reizi rokās turējis savu tikko piedzimušo meitiņu. “Tajā dienā sāka snigt pirmais sniegs. Meita nāca pasaulē Valmieras slimnīcā 25.novembrī,” atmiņās dalās Valdis. Savukārt, kad pasaulē nācis dēls, un tas bija 12.maijs, diena bijusi karsta. “Prieks ir milzīgs, kad pasaulē nāk bērni, jo bērni ir vislielākā vērtība dzīvē, kas ir cilvēkam. Kad abi atskrien pie manis un samīļo, tad saprotu, ka tas ir pats vērtīgākais un nozīmīgākais,” saka Valdis, kurš ir pārliecināts, ka nav iespējams izrēķināt tādu ideālo vecumu, kad tieši vajadzētu kļūt par tēvu, tas esot katra paša ziņā. Bet viņš zina, ka būt pat tēti ir brīnišķīgi. “Atbildība, pienākumi, jāpakārto dzīve bērniem, bet tas nav grūti,” saka Valdis, kuram saviem bērniem svarīgi ir iemācīt darba tikumu.
Viņš nesapņo bērnu vietā par to, kas viņi varētu būt, kad izaugs lieli. Tas esot viņu pašu ziņā. Pašam nav izdevies piepildīt sapni – būt par arhitektu. “Konkurss bija liels, netiku iekšā, tiku citur, kas nesaistīja. Tā bija programmēšana. Arī nepabeidzu. Bet tagad pabeidzu “autoelektriķus”, un varu teikt, ka tas ir mans īstais arods,” stāsta Valdis, kurš ikdienā piedāvā autoelektriķa pakalpojumus, kā arī piestrādā Smiltenē, braucot ar šķeldas mašīnu.
