“Pārnāku mājās un skatos – kreisajā azotē caurumiņš izdilis. Visa mana mīlestība pa ceļu izbirusi!” Šīs ir pirmās rindas no gulbenietes Ramonas Ruņģes-Keišas dzejoļa, kurš viņai pašai ir vismīļākais. “Tā ir mana kā literātes vizītkarte, jo par dzejnieci sevi nevēlos saukt. Tas ir pārāk skaļš vārds. Ja es kā literāte dodos uz kādu pasākumu, tad mani atpazīst tieši pēc šī dzejoļa,” saka Ramona.
Sapņu piepildījums
Pirmo dzejoli Ramona uzrakstīja vidusskolas gados, kad mācījās Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. “Apsēdos pie rakstāmgalda un uzrakstīju. Tam pat nebija nekāda tālejoša mērķa. Man nebija domas, ka varētu rakstīt vēl. Bet dzejoļi sāka nākt vēl un vēl, un es tos pierakstīju,” atceras Ramona, kuras pirmais dzejolis ir bijis par mīlestību, un tas vēl joprojām ir viens no viņas mīļākajiem dzejoļiem. “Neatceros, vai tajā brīdī biju kādā iemīlējusies. Varbūt! Vidusskola ir tāds iemīlēšanās un rozā periods. Droši vien tāpēc arī tāds dzejolis,” saka Ramona un piebilst, ka arī šobrīd dzejoļi vienkārši atnāk pie viņas. “Kaut vai nakts vidū ceļos un pierakstu, bet, ja braucu autobusā, pierakstu to telefonā,” stāsta Ramona.
Sākumā viņa nevienam nav atklājusi, ka raksta dzeju. Apkārtējie to uzzinājuši tikai tad, kad viņas pirmie dzejoļi tika nopublicēti izdevumā “Mana grāmata”. “Internetā atradu iespēju savus dzejoļus publicēt izdevumā “Mana grāmata”. Tad mācījos 12.klasē. Aizsūtīju savus dzejoļus, pati sakrāju naudu, lai tos varētu nopublicēt, un tikai tad, kad man rokās jau bija šī grāmata, izstāstīju pārējiem, ka rakstu dzeju. Visvairāk izbrīnīti bija vecāki – mamma Maija un tētis Dzintars. Tas bija sapņu piepildījums! Man bija grūti noticēt, ka turu rokās grāmatu, kurā ir publicēti mani dzejoļi! Tā bija jocīga, bet laimes pilna sajūta,” atceras Ramona.
Saņēma drosmi un gāja
Kad pirmie dzejoļi nonāca lasītāju rokās, Ramona saņēma daudz labu atsauksmju, kas viņu iedvesmoja vēl vairāk. Uz “draugiem.lv” nāca vēstules no svešiem cilvēkiem, kuri rakstīja, kurš dzejolis viņiem ir vistīkamākais, kādas emocijas tas viņos izraisījis. “Man tā bija ekstāze! Bija grūti noticēt, ka tas notiek ar mani. To laiku biju kā pa mākoņiem. Tas man bija ļoti liels sasniegums,” stāsta Ramona, kurai bija nepieciešama ļoti liela drosme, lai aizietu uz Gulbenes bibliotēku un uzdāvinātu šo eksemplāru bibliotēkai. “Tajā laikā nezin kāpēc man bija bail no Ivetas Krūmiņas. Tolaik viņu nepazinu, bet, kad gāju pēc grāmatām uz bibliotēku, viņa manī iedvesa bijību. Saņēmu drosmi un uzdāvināju viņai šo grāmatu. Ar to sākās mana sadarbība ar Ivetu un Gulbenes bibliotēku. Viņa bija pārsteigta, jo nezināja, ka es rakstu dzeju. Tajā laikā formējās dzejas krājums “12 mūsējie”. Iveta piedāvāja publicēties arī šajā krājumā. Es izmantoju izdevību,” stāsta Ramona un piebilst, ka tieši Iveta palīdzēja Ramonai iepazīt novada literāro dzīvi un ar lielu gādību ieveda viņu šajā literārajā pasaulē.
Ar izdevuma “Mana grāmata” iznākšanu arī skolā skolotāji uzzinājuši par Ramonas kaisli uz dzeju. “Atceros, ka skolotājas lūdza klasē nolasīt savu dzeju, bet es kautrējos. Biju skolā klusā pelīte,” saka Ramona.
Skolotājas Inga Kadile, Ligita Zitāne un Zigrīda Širaka bijušas tās, kas aizrāvušas Ramonu ar literatūru. “Viņas trīs ir manas iedvesmotājas skolas laikā,” atzīst Ramona, kurai ļoti patika literatūra, tāpēc neizbrīna, ka viņa savu profesionālo dzīvi ir saistījusi tieši ar literatūras skolotājas darbu. Jau no bērnības Ramonai ļoti ir paticis lasīt. Bērnībā mamma vakaros lasījusi priekšā grāmatas un arī dziedājusi, arī vecmamma stāstījusi pasakas. Tas rosināja Ramonu mīlēt grāmatu pasauli. “Es jau kopš bērnības biju grāmatu tārps. Kad lasīju, tā aizrāvos, ka nedzirdēju vecāku saucienus pusdienās,” stāsta Ramona.
Trīs biezas klades
Ramona nav skaitījusi savus sarakstītos dzejoļus, bet ar tiem esot pilnas trīs biezas klades. Dzejoļi viņai ir par mīlestību, draudzību, mazāk – par dabu. Pārsvarā tomēr tie ir par savstarpējām attiecībām, kas parādītas priecīgā noskaņā. Kā pati literāte atzīst, tad viņas dzejoļi lielākoties ir dzirkstoši, smaidīgi, dzīvespriecīgi. “Es dzejolī ielieku tā brīža sajūtas, tāpēc nekad tos nepārstrādāju. Uzrakstīto dzejoli pēc laika pārlasu un, ja man nepatīk, to izmetu, bet tādu ir maz. Ir bijuši periodi, kad vispār nerakstās dzeja. Tas ir tad, kad ir kāds skumjš periods,” atklāj Ramona.
Tikai dažiem viņas dzejoļiem ir nosaukumi. Tos viņa nedomā apzināti. “Ja nu uzlikšu nosaukumu, kas neuzrunās lasītāju, tad, iespējams viņš nemaz manu dzejoli neizlasīs, kaut gan varbūt pats dzejolis viņam patiktu,” skaidro Ramona.
Arī pseidonīma viņai nav, jo tik ļoti patīk savs vārds, ka pseidonīmu nemaz nevajag.
Savukārt viens no emocionālākajiem brīžiem bijis, kad vecāki lūguši viņai nolasīt savu mīļāko dzejoli. “Es ar vecākiem neesmu runājusi par to, kā man rodas dzeja, kāpēc to rakstu, tāpēc viņu lūgums man bija pārsteigums,” piedzīvotās sajūtas atklāj Ramona.
Ļoti baudāmi
Ramona daudz lasa arī citu autoru darbus. Kuram autoram un darbam viņa dod priekšroku, atkarīgs no dzīves situācijas. Ir periodi, kad Ramona lasa tikai dzeju. “Varu lasīt Aspaziju, bet jau citā dienā viņa mani vairs neuzrunā. Tas atkarīgs no noskaņojuma, situācijas, no tā, kas notiek man apkārt. Uzrunā arī vietējo dzejnieku dzeja. Patīk Daigas Kalinkas, Ivetas Krūmiņas dzeja, arī Ivara Strautiņa, Arvja Deguma dzejoļi. Bija periods, kad ļoti lasīju fantastiku “Bada spēles”, “Krēslu”, biju pat slima ar to. Piecos no rīta noliku grāmatu, bet jau sešos cēlos uz skolu. Tad bija tikai mīlestības romāni! Tas bija laiks, kad iepazinos ar savu tagadējo vīru Raimondu, arī kāzas bija romantiskas, jo notika Stāmerienas pilī, un es vēl joprojām dzīvoju šajās sajūtās,” atklāj Ramona.
Māca ar savu piemēru
Ramona kā literatūras skolotāja ar savu piemēru mīlēt dzeju un prozu cenšas iedvesmot arī savus audzēkņus. “Es nevaru likt lasīt grāmatu, ja pati to nedaru. Es nevaru bērnam likt apmeklēt kādu dzejas pasākumu, ja pati to nedaru. Tā ir mana nostāja, tāpēc cenšos rādīt piemēru,” saka Ramona, kura zina un ir pārliecinājusies, cik grūti šajā informācijas laikmetā ir piesaistīt bērnus grāmatu pasaulei.
Ramona jau no 1.klases bija stingri pārliecināta, ka būs latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņu ļoti iedvesmojusi pirmā audzinātāja Inga Vanaga-Cirša. “Kad sāku pie viņas mācīties 1.klasē Gulbenes vidusskolā, sapratu, ka vēlos būt skolotāja, jo viņa bija audzinātāja ar lielo burtu. Mani viņa tā uzrunāja, un es tik ļoti vēlējos viņai līdzināties, ka sapratu – būšu skolotāja un tieši literatūras. Vienmēr piedomāju pie tā, lai kaut mazliet kā skolotāja līdzinātos viņai,” atzīst Ramona.
