* * *
Uz deguna uzlaižas taurenis
Un ar vienu spārnu vēzienu
Iemet man acīs smaidzilus putekšņus.
– Ramona Ruņģe-Keiša
* * *
Pār pasauli smieklu putekļi nobira.
Tik nevar saprast –
Tur augšā smējās
Dievs vai Velns…
– Ramona Ruņģe-Keiša
* * *
Savus solījumus tu tagad
Vari meklēt krāmu tirgū.
Tur tos pārdodu par grašiem,
Jo tieši tik maz
Ir vērtas tās pilis,
Ko esi cēlis
Ar viltotā zeltā
Mērcētiem vārdiem.
– Ramona Ruņģe-Keiša
* * *
Pārnāku mājās un skatos –
Kreisajā azotē caurumiņš izdilis.
Visa mana mīlestība pa ceļu izbirusi!
Gāju atpakaļ
Pa savas mīlestības taciņu,
Taču tagad jau taciņu
Smaidīgi ļaudis veidoja,
Kuri manu izbirušo mīlestību
Sev kabatās bāza.
Un, jo pilnākas kabatas,
Jo smaidīgākas un mīļākas sejas!
Un pēkšņi es skatos –
Visiem pa vienam sāk azotes plīst!
Nu mīlestība birst un birst!
Bet caurumiņu azotē
Vēl šodien neesmu aizlāpījusi.
Ļauju savai mīlestībai
Citu azotes plēst
Un priecājos par katru jaunu krāsu,
Ko mana izbirusī mīlestība pasaulē rada.
– Ramona Ruņģe-Keiša
* * *
Tu skaties, kā vakars pieglaužas
matiolām tik maigi,
izvelk no azotes miera pīpi
un sakļauj ap tevi plaukstas.
Tāds mierpilns vakars –
kā sena pasaka un šūpuļdziesma.
Tādas piepildīts vakars –
ar jaunības atmiņu smaržu
un sapņiem, kas tālāk ved.
– Iveta Krūmiņa
* * *
Es šodien iemaldījos burukuģu ostā – tur klejojošu dvēseļu tik daudz!
Starp tām es meklēju tik vienu – sirmi baltu, kas, tālu klīstot, nogurusi sen.
Es tikai vēlējos to saukt uz mājām un uzlikt ielāpus, kur ļoti sāp,
Un šuves vaļīgās, kas sīvos vējos plēstas, ar stipriem diegiem atkal aizlāpīt.
Es maldījos starp baltiem sapņu tēliem, starp cerībām, kas izirušas sen,
Ar pirkstu galiem sīkas brūces skāru, ko rūsa pārvērtusi asarās.
Starp buru simtiem meklēju tik vienu un ilgi klejoju starp dvēselēm..
Es klusām saucu to un ieklausījos vējā, bet – dzirdēju vien klusas nopūtas…
– Iveta Krūmiņa
Rudens klusajā
vakarā
Klusums mūs uzlūko,
tu nesaki man neko,
arī manās lūpās dus miers,
kas tik ierasts un kluss.
Šai mierā ir pateikts viss,
kvēl rudenī degtā dzirksts
tai tālajā rudenī,
kas atmiņu lietū līst.
Aiz kalniem jaunība sen,
mūžs gadu rievas jau dzen,
vai toreiz tev lasīju vaigā,
ka mūsu laime šeit staigā?
Lai vakara klusums auž
to ceļu, pa kuru reiz gājām,
zelta kļavlapām čaukstot,
uz kopīgi rastām mājām.
Jo klusums man ausī čukst,
pēc tevis sirds allaž pukst,
miers sirdī un dvēselē tavā
man mieru klusumā dāvā.
– Antoņina Logina
* * *
Mēs esam likten’s ierakstīti šai vietā un šai zemē,
Kur sirds pa karoga balto ceļu rit,
Kur veļi kopā ar dzīvajiem tautasdziesmu klusiņām dzied,
Kur tvanošos liepziedos šūpojas mīlošas bites,
Kur saule katru rītu pret kalnu iet.
Mēs esam Laimas ierunāti šai mirklī un šai laikā,
Kad tumšās pilnmēness naktīs spīganas buras un svētuguns kuras,
Kad Dievs šo zemi ir pacēlis rokās,
Kad tumšās novembra debesīs lidinās eņģeļi zeltītiem spārniem,
Kad dvēsele cauri laikmetu griežiem atgriežas mājās.
Mēs esam mīlestībā ierunāti, iedziedāti, ierakstīti.
Un katru rītu mūžīgās laika upes straumē jauna aust diena,
Un par katru mums lemto mirkli sirds pateicas Dievam,
Un dvēsele vienmēr pēc gaismas ilgojas, mīlestībai tic un cer…
Mēs esam mīlestībā ierunāti, iedziedāti, ierakstīti.
– Daiga Kalinka
Vajag lai…
Man vajag to mieru no tevis, kas nāk,
Man vajag to smaidu un glāstu.
Man vajag, lai vakaros paklausies tu
Manas dvēseles skumjāko stāstu.
Man vajag, lai roku atbalstam sniedz,
Pa pilsētas bruģi ejot,
Un vajag, lai redzu, kā, skatoties manī,
Tev acīs sāk velniņi dejot.
Man vajag no tevis vēl visa tik daudz,
Lai dzīve šī krāšņāka kļūtu,
Bet, visu lieko noņemot nost,
Man vajag, lai tikai tu būtu!
– Irisa Puidze
* * *
Tik pierastus vārdus tu atkal man saki
Atnes no veikala šokolādi
Nopērc kaut gramu laimītes mazas
Lai tā kā liesmiņa silda mūs abus
Lai tā kā augstspriegums atnāk un nosit
Tu mana piere tu manas rokas
Tu mana dvēsele aprīļa vidū
Es jau bez tevis nemāku būt
Tik pierastus vārdus tu atkal man saki
Kur bija sākums un vai būs beigas
Es negribu saprast es negribu saprast
Es jau bez tevis nemāku būt
– Arvis Degums
Vēl vasarā
Tā skaistā vasara, kas visam ziedēt liek,
Tik klusi, klusi steidzas
Projām iet…
Un ziedus vārpās rieš,
Jo briedums nāk –
Un rudens elpu spiež
Kā zīmogu.
Tu bagāts nāc
un dāsni dāvāt sāc,
Bet tavi darbi – augļi
Ziedus nenomāc.
Zied košas dālijas
un flokši zied,
un puķuzirnis stiepjas debesīs…
Ai, krāšņais rudeni,
Ar tevi kopā būt –
Kā laivā līgotu un dziedātu –
Par skaisto rudeni,
Ko mīlētu!
– Vija Poļaka-Rikveile
Vēl nepateiktais
Kā priecē saulesstars,
Kas iespīd kādreiz logā,
Kas kādu pārsteigt prot,
Kā kamols veļas rokā,
Bet citkārt tik
Pa mazu spraugu manāms,
Ka gaiša diena tur –
Pie debess augstā loka.
Man sirdī paldies skan,
Un doma moka,
Ka nepateikts tas vēl,
Kā saulesstars ceļā dodas…
– Vija Poļaka-Rikveile
* * *
Pusnaktīs zem aukstu zvaigžņu čukstiem
man tavas līdzās klusēšanas slāpst.
Tā miera slāpst pēc straujiem laika pukstiem,
kad dzīves ēnas pāri atkal kāpj.
Es atceros, kad devos tevi meklēt,
cik grūti bija tikai kalnā kāpt.
Kā izgāju caur trejdeviņām peklēm
un vienmēr nācās jaunu ceļu sākt.
Es nezinu, cik maksā sarkans saulriets
ar mirkli, kurā tikai tu un es?
Cik tev no manas mīlestības paliks,
kad kalnā dosies tikai dvēseles?
Vai apjaust varu to, cik tu man esi?
Vai pietiks visu pateikto “paldies”?
Cik tu uz savām rokām mani nesi,
cik savā sirdī tevi nesu es?
Paldies par to, cik kopā nostaigājām.
Par smiekliem un par asarām – paldies.
Par sapratni, ka atpakaļ uz mājām
bez mīlestības ceļu nenoiet.
– Ivars Strautiņš
