Nav noslēpums, ka Lietuvā daudzviet aplūkojamas koka skulptūras. Apmēram trīs kilometrus no Lietuvas pilsētas Druskininkiem Naujasodē atrodas Lietuvas Tautas mākslas meistara Antana Česnuļa brīvdabas muzejs jeb koka skulptūru parks, ko tiešām ir vērts aplūkot.
Pie vārtiem sagaida taurētājs, kuram apakšā izgrebti sasveicināšanās vārdi. Pirmajā brīdī nodomāju – žēl, ka latviešu valodā nav, jo sākas ar “sveiki”, “tere”, bet vēlāk sapratu, ka vārds “sveiki” jau mums ar lietuviešiem vienāds. Pirmais, kas iekrīt acīs, ir skaistās vējdzirnavas, kuras mākslinieks pats uzbūvējis četros stāvos. Var droši kāpt augšā, pa ceļam aplūkojot dažādus koka darbus.
Ekskursantus sagaida pats mākslinieks un izvadā pa savu koka skulptūru muzeju, pastāstot, kā katrs darbs ir tapis, kur ņemts koks materiālam, kā radusies ideja. Un pārsteidzošs šajā koka skulptūru muzejā ir viss – sākot no vārtiem, kurus visur apvijušas koka čūskas un beidzot ar vēl pusgataviem darbiem, kas arī rada zināmu priekšstatu par šo arodu.
Mākslinieks ekskursiju sāk ar 2000.gadā izveidoto laukakmeņu sienu “Rūpintojelis”, kurā izdobtas daudzas nišas. Rūpintojelis (pavadonis, uzraugs – lietuviešu val.) Lietuvā ir visiecienītākais mākslas objekts, ko attēlo tautas daiļamata meistari. Tas ir norūpējies Jēzus Kristus, ko attēlo sēdošu, ar noliektu galvu un ar labo roku atbalstot zodu. Visbiežāk šis tēls ir veidots no koka, taču var būt arī no akmens. Tad nu no visas Lietuvas te ir atvestas dažādu mākslinieku rūpintojeļi ar mērķi parādīt dažādu meistaru māksliniecisko rokrakstu caur vienu objektu.
Tālāk mākslinieks apstājas pie katras savas skulptūras, lai pastāstītu, kā tā tapusi un kas tajā attēlots. Tur var ieraudzīt gan koka vīriņu upes vidū, gan koka stumbrā iegrebtas sejas, gan dažādus pasaku tēlus, gan kandžas dzinējus mežā un velniņus, kas dejo netālu, gan lietuviešu gleznotāju un komponistu Mikaloju Konstantīnu Čurļoni, kurš apsēdies uz soliņa atvilkt elpu. Turklāt tās nav vienkārši skulptūras, jo daudzi darbi, ejot tiem garām, sāk skanēt. Piemēram, kādā skulptūrā ar dažādiem dzīvniekiem sāk čivināt putni, citā zvana zvani, bet pūķis sāk rēkt un spļaut uguni. Ieejot nojumītē pie dīķa, nojumītes vidū sāk dejā griezties dancotāju pāris, bet dīķa vidū uzšaujas strūklaka. Pat aka ir īsts mākslas darbs, jo vispirms ir jāparauj aiz striķa, lai uz akas sēdošais vīriņš ielietu tavā traukā ūdeni. Kādā ēkā ir izvietota izstāžu zāle zem jumta, jo darbu patiešām ir daudz. Tāds interesants ir šis mākslinieks un viņa darbi.
Kā kokgriezējs Antans Česnulis darbojas kopš 1975.gada. Viņš piedalījies daudzās tautas mākslas izstādēs un darbnīcās gan Lietuvā, gan ārzemēs. Par perspektīvu tautas mākslinieku atzīts 1977.gadā, kad veidojis ozolkoka skulptūras Lietuvas Nacionālajā parkā Ignalinas rajonā. Kopš tā laika mākslinieks gandrīz katru gadu piedalās radošajos semināros, rīko tos arī pie sevis, saņēmis daudz dažādu apbalvojumu. 2014.gadā viņam piešķirts Druskininku goda pilsoņa nosaukums. Par A.Česnuli ir izveidota pilnmetrāžas dokumentālā filma “Antanas Česnulis”. Izrādās, pirms desmit gadiem arī Rīgā Ārzemju mākslas muzejā bijusi skatāma A.Česnuļa izstāde “Koka skulptūras”.
