Vairākkārt stāstīts par Galgauskā dzimušo fotogrāfu Ferdinandu Knoku, kas ar savu darbību atstājis paliekošas pēdas fotogrāfijas vēsturē. Taču viņa dēla Jāņa Knoka devums valsts elektrifikācijā nav mazāk nozīmīgs. Sasniedzis cienījamu vecumu, viņš dalās atmiņās.
Dāvana – atgriešanās dzimtajā pusē
“Augusta sākumā bērni man bija sarūpējuši aizkustinošu dāvanu – divu dienu braucienu uz vietām, kur esmu dzimis, pavadījis bērnību un skolas gadus, kur Tirzas kapsētā apglabāti mani senči. Protams, bija skumji, bet apbrīnojamā kārtā, pateicoties vietējiem tirzmaliešiem, dzimtas pēdas nav zudušas. Un dīvaini – arvien vēl nāk klāt jauna informācija un fakti,” secina J.Knoks.
Jānis ir dzimis 1934.gada 4.augustā Galgauskas pagasta “Božās”, Ferdinanda Jāņa Knoka un Johannas Annas (dzimušas Grīnbergas) ģimenē. Pirms viņa bija dzimuši dvīņi, bet izdzīvoja tikai viens – Ādolfs. “Mani vecāki bija nedzirdīgi, turklāt jau krietni gados, varbūt tāpēc manā bērnībā nebija kopīgu rotaļu un draiskulības. Gan māte, gan tēvs bija ļoti labsirdīgi, tāpēc iecienīti vietējā sabiedrībā,” atceras J.Knoks. Māju “Božas”, kuru apkārtējie dēvēja par Knoka pili, cēla tēva brālis Rudolfs Pēterburgas vasarnīcu stilā – ar diviem stāviem, ar tornīti un vitrāžām logos. “Tēva brālis dzīvoja un strādāja Sanktpēterburgā, kur joprojām ir viņa pēcteči. Viņš bija pārticis cilvēks, kurš labprāt palīdzēja arī Galgauskas pagastam un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Mājas tornītim bija apmēram sešus metrus garš masts. Kad sākās 1. pasaules karš, tika atzīts, ka tas ir orientieris, kuru var redzēt no jūras, tāpēc mastu lika nozāģēt,” stāsta Jānis.
Aizkustina vecie koki un jāņogu krūmi
Viņš atzīst, ka diemžēl “Božu” mājas sen vairs nav dzimtas īpašums. Ar tagadējo māju īpašnieku atļauju Jānis apstaigājis tās apkārtni un dārzu. “No mājas palicis tikai pats vidiņš – kā no pusapēstas tortes, pelēks un apdrupis. Gaišāku noskaņu rada tas, ka mājas apkārtne ir rūpīgi nopļauta un sakārtota. Iespaidīgi ir vecie koki – priedes, ozoli, tikai gleznainie bērzi upes krastā ir gājuši bojā. Visvairāk pārsteidza un aizkustināja jāņogu krūmu rindas – garas un taisnas, pārcietušas divus pasaules karus, kad tikušas nozāģētas līdz zemei, tagad stāv kā karavīri ierindā,” stāsta Jānis.
Viņš secina ka fotogrāfu Ferdinandu Knoku vēl arvien atceras. Ne katram tas ir lemts.
Jānim bija septiņi gadi, kad sākās karš. “Krievu armija atkāpās pa lielo ceļu, kas vijas gar “Božām”. 1944.gadā mūs izdzina no mājām, jo armija gatavojās lielām kaujām. Uz Tirzas pusi bija sarakti ierakumi un bunkuri mežā, bija savesta munīcija, un mežs tika mīnēts. Taču kauja nenotika. Pēc tam daudzi cilvēki, ejot pa mežu, uzsprāga. Vairākiem cilvēkiem tika norauti locekļi. No “Božām” līdz Tirzai visas mājas bija nodedzinātas,” atceras J.Knoks.
Sakumā Knoku ģimene pārcēlās uz Tirzu pie Annastantes, bet pēc tam devās uz mātes dzimto pusi Straupi. “Kad karš beidzās, tikai decembrī atgriezāmies mājās “Božās”. Kūts bija nodedzināta. Sākās smaga pēckara dzīve,” saka J.Knoks.
“Es redzēju Knoka pili 1956.gadā, kad mūs, trīs studentus, aizveda pie talcinieku grupas. Tā es tiku pie vīra, jo Jānis vēra durvis un nāca mūs sagaidīt. Viņš bija atbraucis vasaras brīvdienās, jo tolaik studēja Maskavā. Toreiz Knoka pils verandai vēl bija vitrāžas logi. Tā bija romāna cienīga tikšanās,” atceras Astrīda Knoka.
Vēlas celt un atjaunot izpostīto
Jāņa vecāki bija nedzirdīgi, tāpēc mācījušies Valmieras kurlmēmo skolā. Tur viņi bija apguvuši vērtīgas prasmes dzīvei. Māte prata adīt ar adāmmašīnu, šūt un bija lieliska kulināre. Tēva prasmes ir pagrūti uzskaitīt – burtlicis, grāmatu sējējs, seglinieks, galdnieks, kalējs, vīndaris, lai gan pats nekādu alkoholu nelietoja, un pāri visam – talantīgs fotogrāfs. “Vecāki skoloja mūs saviem spēkiem un neprasīja nekādus pabalstus. Man tas rada nopietnas pārdomas par daudzu ģimeņu situāciju mūsdienās, par iespējām apgūt amatu, strādāt un nodrošināt iztiku un pabalstu sistēmu,” atzīst Jānis.
Daudzus gadus kopā ar Knoku ģimeni dzīvoja Annastante – attāla radiniece, kura uzturēja saikni ar apkārtējiem cilvēkiem. Taču Jānim ar brāli mācībās palīdzēt viņa nevarēja, jo pati tikai divas ziemas bija gājusi skolā. “Sieva Astrīda man kādreiz ir jautājusi, vai skolā neesmu izjutis atšķirīgu attieksmi vecāku dēļ. Nekad!” uzsver Jānis. Viņam ir saglabājušās liecības, kur starp piecniekiem ir tikai pa retam četriniekam.
1949.gadā J.Knoks beidza Galgauskas septiņgadīgo skolu un sāka mācīties Rīgas Celtniecības tehnikumā Tiltu un ceļu būvniecības nodaļā, ko beidza ar izcilību. Acīmredzot Jāņa izvēli ietekmēja kara gadi, pēc kuriem palika daudz sagrautu tiltu. Jaunietis vēlējās tos atjaunot. “Mūs, četrus latviešu zēnus, nosūtīja mācīties uz Maskavas Inženierceltniecības institūtu. Izvēlējos Hidroceltniecības fakultāti, ko beidzu 1958.gadā ar izcilību. Atgriezos Rīgā un sāku strādāt “Latvenergo” projektēšanas konstruktoru birojā.
Ar skumju smeldzi upurē Staburagu
Tas bija laiks, kad tika izvērsta Latvijas elektrifikācija, tāpēc viss J.Knoka darba mūžs ir saistīts ar enerģētiku. Viņš bija Pļaviņu HES hidroceha priekšnieks, Daugavas HES kaskādes galvenā inženiera vietnieks, Daugavpils HES inženieris celtniecības jautājumos, Daugavas HES kaskādes direktors. “Esmu piedalījies daudzu sarežģītu jautājumu risināšanā, kas saistīts ar smagām pārdomām un izšķiršanos,” atzīst J.Knoks. Tomēr viņš nekad nav piekritis pārmetumiem par Staburaga applūdināšanu un joprojām uzsver, ka hidroelektrostaciju būvniecība uz Daugavas bija nepieciešama un ekonomiski pamatota.
1962.gadā viņš ar ģimeni izstaigāja Daugavas krastus no Pļaviņām līdz Aizkrauklei, jo tā ir sievas Astrīdas dzimtā puse. Grāmatā “Atmiņu Daugava” ir publicētas 16 fotogrāfijas no šī gājiena. “Staburags ir mana dzimtene. Vectēva mājas bija pie paša Staburaga, tikai Daugavas otrā krastā. Tās bija arī manas bērnības mājas. Liktenim labpatika, ka mēs ar vīru visu mūžu esam saistīti ar Pļaviņu HES. Emocionāli tas, protams, ir ļoti smagi, ka zaudējām Staburagu. Esam tur abus krastus izložņājuši un braukuši ar laivām. Tomēr nevaru piekrist tam, ka tiek uzsvērts – tas tika izpostīts. Mēs upurējām Staburagu,” skaidro Astrīda.
Prieku dod bērni un mazbērni
Tagad Jānis Knoks ir pensionārs, dzīvo Aizkrauklē un ir šīs pilsētas Goda pilsonis. Lasa publikācijas un grāmatas par enerģētiku, ir laiks pārdomām. Savulaik viņš ir daudz fotografējis, jo interese par fotogrāfiju vienmēr ir bijusi. Jānis joprojām apbrīno tēva spēju apgūt fotografēšanu un pilnveidot šīs prasmes. “Kad viņš brauca uz semināriem, vienmēr līdzi bija Annastante. Viņa bija tā valoda, kas saistīja tēvu ar fotogrāfiju. Tēvs bija fotogrāfs no 1914. līdz 1940.gadam, kad to pārtrauca. Tēvam bija talants, bet tagad bieži nākas secināt, ka fotogrāfijas avīzē vai citviet nav uzņēmis cilvēks, kas ir fotogrāfs pēc būtības, jo neprot iekadrēt,” spriež J.Knoks. F.Knokam bija speciāls žurnāls, kurā reģistrēti vismaz 11 000 fotogrāfiju, un katrai otrā pusē bija redzams zīmodziņš “F.Knoks fotogrāfs”.
Lai gan izcilā fotogrāfa darbu neturpina ne dēli, ne mazbērni, viņš ar visiem varētu lepoties. Astrīdai un Jānim Knokam ir dēls Māris, kurš beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Radioinženieru fakultāti. Viņam Rīgā ir sava firma “Geostar”, kas gatavo ģeodēzijas instrumentus. Dēlam ir trīs meitas. Meita Ginta ir ģimenes ārste Staburaga un Seces pagastā. Viņas ģimenē aug dēls un meita. “Mums ir pieci mazbērni un viena mazmazmeitiņa,” ar prieku atklāj A.Knoka.
