Novadnieci Zani Cingleri-Kraukli Latvijā šodien pazīst visi tie, kuri paši vai kuru tuvinieki ir saskārušies ar slimību, kuras nosaukums daudziem skan kā spriedums. Tas ir vēzis. Zane ir labās ziņas vēstniece. Viņa cilvēkiem stāsta savu pozitīvo stāstu par vēzi. “Mani izbrīna tas, kādēļ cilvēki par to nerunā, jo tas apkārtējiem varētu ļoti palīdzēt. Man pat brīžiem liekas, ka tur, “augšā”, man šo slimību deva tādēļ, lai kāds spētu uzdrošināties par to runāt,” saka Zane.
Litenes meitene
“Esmu uzaugusi Litenē, līdz 7.klasei mācījos Litenes pamatskolā, tad no 7. līdz 12.klasei – Gulbenes ģimnāzijā. Litene ir burvīga vieta! Lai arī darba un ikdienas skrējienu dēļ tur ciemojamies reti, man tā ir īpaša. Tur esmu uzaugusi, tur mani vecāki, omīte man ir iemācījuši dzīves lielākās gudrības, vērtības. Domāju, ja nebūtu piedzīvojusi garās cukurbiešu vagas, dārza darbus, ganības, meža darbus, es nebūtu tā, kas esmu tagad. Tieši viņi ir tie, kuri ir “ielējuši šos stabilos pamatus”, lai dzīves straume mani nesagrautu, nesabojātu… Es esmu lepna, ka man ir tik jauka ģimene Litenē, tik superīgs brālis Gulbenē! Es nekautrējos skaļi teikt, ka esmu no šīs puses, ka arī man bieži vien “izlaužas” šis īpatnējais dialekts, kas mūs atšķir no citiem novadiem,” saka Zane.
Paraugoties viņas smaidīgajās fotogrāfijās, ģimenes bildēs, liekas, ka nav laimīgāka un veiksmīgāka cilvēka pasaulē. Zane pati par to saka tā: “Tas viss ir ļoti “stiepjams” jēdziens, kas kuram ir veiksme. Nav man viss rožaini un skaisti. Arī tagad man ir grūti un nevienu brīdi atslābt nevar. Apkārtējie reti kad iedziļinās tajā, ka vadīt uzņēmumu, audzināt trīs bērnus nav nekas vienkāršs. Esam tādi paši cilvēki un tāda pati ģimene kā visi – arī mums bērni slimo, paši slimojam, rēķini ir jāmaksā. Veiksmīga esmu tādēļ, ka man tiešām paveicās, jo esmu šeit, bet viss varēja būt citādāk…”
Slimība un izmisums
“2013.gadā man diagnosticēja melanomu. Vienkāršā tautas valodā runājot – ādas vēzi. Pirmajā stadijā. Melanoma ir viens no agresīvākajiem vēža veidiem, tādēļ ļoti svarīgi to diagnosticēt laikus un uzsākt pareizu ārstēšanu. Vēzis mūsdienās ir ļoti izplatīta slimība, pieļauju, ka daudziem no mums ģimenes, draugu vai paziņu lokā ir kāds cilvēks, kurš ar šo “briesmoni” ir slimojis un no tā nomiris. Taču mēs visi domājam, ka tas jau notiek ar viņiem un ar mani noteikti nenotiks, ka tas ir pārāk tālu. Taču notiek! Esmu dzīvs piemērs tam, ka vēzis nešķiro ne pēc vecuma, ne pēc dzimuma, ne arī pēc ādas krāsas,” stāsta Zane.
Toreiz, kad Zanei diagnosticēja vēzi, viņai bija 29 gadi un divi bērni. Tas ir vecums, kad liekas – vēl visa dzīve priekšā. Toreiz Zane sapratusi, ka mirt vēl nevēlas, jo jāizaudzina abi savi lielie bērni. “Biju izmisumā, jo internetā izlasītie stāsti lika domāt, ka esmu nolemta, jautājums ir tikai par to, cik ilgs laiks man atlicis. Raudāju, sevi žēloju, plānoju, kā samenedžēt, kuram uzticēt bērnu audzināšanu, bet tad sapratu, ka ir jācīnās, jāmēģina. Man ir ļoti paveicies ar ģimenes ārsti. Viņa dzīvo un strādā Rīgā, bet ir no Balvu puses. Tā sirsnība, cilvēcīgums… viņa to nav zaudējusi vēl joprojām, strādājot savā profesijā vairāk nekā 20 gadus, jo pēdējo gadu laikā, redzot šo “medicīnas virtuvi”, teikšu godīgi – slikti paliek. Gribas jautāt – kur ir šis dotais ārstu zvērests, ja visam pāri stāv nauda?”
Ārstēšanas metode
“Man paveicās nokļūt pie onkoloģes, imnunoloģes, kuras man nozīmēja viroterapiju. Par to līdz tam brīdim vispār nebiju dzirdējusi, jo par to nerunā, runā jau tikai par ķīmijterapiju vai vienkārši “pēdējās stundiņas gaidīšanu”. Man tiešām paveicās, jo ļoti bieži pie šādas diagnozes ārsti izvēlas pacientus sūtīt mājās un gaidīt,” saka Zane.
Viroterapija ir vīruss, kurš iznīcina vēža šūnas. Šo ārstēšanas veidu jau 1968.gadā izgudroja latviešu profesore Aina Muceniece, radot preparātu “RigVir” (Rīgas vīruss), tam nav novērotas blakusparādības, un tas veiksmīgi atrod vēža šūnas, tās iznīcina, bet nenodara ļaunumu organismam kopumā. Tā ir maza burciņa, kurā šīs vīruss ir sasaldēts, to atsaldē tikai pirms injicēšanas. “Es ļoti centos uzzināt ko vairāk par šo ārstēšanas metodi. Par to man daudz pastāstīja mana ģimenes ārste, kura diezgan daudz zināja par to, jo medicīnas studentiem tajā laikā šo stāstīja. Tagad par to runāt bieži vien “nedrīkst” vai tiem, kuri par to runā, “liek aizvērt mutes”, jo tas pamatīgi kaitē lielajam farmācijas biznesam, kuram tad simtiem tūkstošu, miljonu iet gar degunu. Lūk tādēļ arī par šādām ārstēšanas metodēm nerunā! Šis medikaments ir melanomas pacientiem simtprocentīgi apmaksāts, jo tāda bija Ainas Mucenieces vēlēšanās – lai Latvijas pacientiem ar šādu diagnozi šis medikaments būtu pieejams bez maksas. Šis medikaments darbojas vēl pie nedaudziem vēža veidiem, piemēram, pie zarnu vēža. Nupat apmeklēju semināru, kurā par šo medikamentu stāstīja gan no zinātniskā redzējuma, gan arī no onkoloģijas mediķu viedokļa. Tiešām ļoti interesanti, ar reāliem pierādījumiem, taču jāatceras, ka tas nav brīnumlīdzeklis visiem vēža pacientiem. Daļai šis der, taču daļai jāmeklē tradicionālās metodes, bet, kādēļ tas netiek piedāvāts onkoloģiskajiem pacientiem kā alternatīva, kā vēl viens variants, tas jau ir ārstu ētikas un profesionalitātes jautājums, jo viņiem tas ir motivēts aklums,” uzskata Zane, kuru satrauc daudzu ārstu neieinteresētība.
Dzīve pēc “RigVir”
“Man, lietojot šo medikamentu, dzīves kvalitāte nemainījās – es strādāju, mati man neizkrita, sliktas dūšas nebija. Tikai dienās, kad špricēju šo vīrusu, sāpēja galva, bija paaugstināta temperatūra un neliels bezspēks. Pēc astoņu mēnešu ārstēšanās es paliku stāvoklī un tad man arī šis preparāts tika “noņemts”, jo nav pētījumu par to, kā tas iedarbojas uz augli un pēc tam arī uz bērnu. Man piedzima vesela meitiņa, tiesa gan, agrāk, taču veselīga, maza meitiņa, kura 12.oktobrī svinēs savu trīs gadu jubileju,” stāsta Zane.
Viņas diagnoze ģimenei, radiem, draugiem likusi vairāk aizdomāties, ka ir laikus jāiet pie ārsta. Daudzi no savējiem tagad esot bijuši pārbaudīt dzimumzīmes, daudzi biežāk aizdomājoties, ka par sevi ir jārūpējas. “Manas aktivitātes dēļ gan sociālajos tīklos, gan dažādos portālos saistībā ar manu slimību un manu pieredzi onkoloģijas jomā mani ir pamanījuši gan no Ainas Mucenieces Viroterapijas fonda, gan no šīs klīnikas. Tie cilvēki, kas tur darbojas, ir tik sirsnīgi! Caur viņiem esmu satikusi cilvēkus no dažādām valstīm, kuriem arī ir bijusi onkoloģiska saslimšana, kuri dalās ar saviem stāstiem un ir pozitīvie piemēri – lai arī bija ārsti, kas viņus “norakstīja”, viņi ir izdzīvojuši, meklējot citus ceļus un negaidot nolemtību. Un tad šie vēža pacienti, “vēžinieki”, kā es mūs visus dēvēju, sāk dzīvot citādāk, domāt citādāk un uz pasauli skatīties citādāk. Man ir tā, ka es cenšos izdarīt vairāk, izdarīt labāk, iedrošināt citus – ne tādēļ, ka tā vajag, jo tā ir labi, bet tādēļ, ka man sirds un iekšējā pārliecība tā liek un es to vēlos,” saka Zane.
Kalnā kāpjot
“Protams, mums katram ir savs ceļš un atvēlētais laiks šeit, uz zemes, neviens mēs neesam mūžīgs. Acīmredzot mans laiks nebija skaitīts 2013.gadā, kāds tur, “augšā”, vēlas, lai esmu vēl šeit, daru lietas, kas man vēl jāpaveic, tādēļ Viņš gatavo man jaunus pārbaudījumus, caur kuriem es varētu palīdzēt citiem, par to stāstot, runājot un daloties savā pieredzē. Ja arī man būs lemts aiziet agrāk, ne vecumdienās, es vienalga būšu gandarīta par paveikto līdz šim, par sasniegto līdz šim, jo izdarīts ir daudz – esmu mamma trīs bērniem, man ir vīrs, savs neliels uzņēmums un esmu mēģinājusi apkārtējiem caur savu stāstu par slimību un ārstēšanos palīdzēt paraudzīties uz vēža diagnozi cerīgi,” pārdomās dalās Zane.
Viņai pašai slimība likusi pārvērtēt, kuras tad ir patiesās dzīves vērtības, apjaust dzīvības trauslumu, neaizsargātību. Ar vēzi slimo arī ārsti, arī dziednieki, arī tie, kuriem ir daudz naudas, lai dienas vadītu ceļojumos, brauktu dārgās automašīnās. Lai cik dīvaini būtu, vēzis satuvina cilvēkus ar dažādu sociālo stāvokli, dažādiem uzskatiem, atšķirīgu nodarbošanos, dzīvesvietu. “To es sapratu kalnos, kur kopā ar citiem astoņiem vēža pacientiem kāpām, piedaloties akcijā “Kāp cīņai pret vēzi”. Tur mēs bijām četri pacienti no Latvijas, viena no Ukrainas, viens no Čečenijas, viena no ASV un viena no Krievijas. Dabasskati, ko redzējām sev apkārt, protams, bija skaisti, bet arī kāpšana nebija viegla. Man tas bija milzīgs stress, pārdzīvojums, jo ļoti baidos no augstuma, taču, esot tur, sapratu, ka izdarīt var daudz, lai arī liekas, ka nespēj. Tāpat ir arī citās dzīves situācijās. Mums šķiet, ka esam paveikuši uz visiem simts procentiem, esam izmēģinājuši visu, bet īstenībā varam vēl vairāk! Tas, ko mēs katrs no šiem astoņiem pacientiem paveicām, bija milzīga sevis pārvarēšana un cīņa katru dienu, katrās nodarbībās – gan klintīs kāpjot, gan kalnā kāpjot, gan esot uz ledāja, ejot pa sniegu. Šo 12 dienu laikā bija iespēja dzirdēt katra pacienta stāstu un pieredzi, kā viņi ir cīnījušies, ko izmēģinājuši un kā tas mainīja viņu dzīvi. Un katru mūs tur vienoja tas, ka pašlaik mēs darām to, ko mīlam un vēlamies. Mēs katrs caur šo slimību esam iemācījušies tā pa īstam dzīvot! Viens to iemācās 30 gados, cits 15 gados, cits 50 gados, bet cits – tuvojoties 70,” saka Zane.
Vislielākā vērtība
Spēku ikdienai viņai dod ģimene. Tā saka Zane. Viņa dalās sajūtās ar šādiem vārdiem: “Kā var nepriecāties par dzīvi, paskatoties uz savu omīti, kura 85 gados spēj dejot, spēj darboties pagasta pensionāru padomē, spēj talciniekiem vārīt zupu, spēj neaizmirst mūs, visus mazmazbērnus, mazbērnus, apsveikt svētkos… Skatoties, kā mamma vēl turas skolā un dod savu pozitīvo enerģiju saviem skolēniem, cīnās par to, lai skolu saglabātu, kā tētis cītīgi strādā un nenodzeras, kā tas mūsdienās laukos bieži vien ir sastopams… Man spēku dod mani bērni, vīrs, vīra vecāki. Kā var nolaist rokas, padoties, ja meitiņa no dārza atnes puķīti un saka: “Mammīt, tas tev!” Kā vari padoties, ja lielā meitiņa sagatavojusi vakariņas, gaidot mani mājās no darba dienas, un uzrakstījusi vēstulīti ar cerību, ka man garšos. Kā var nebūt spēka?! Spēku arī dod mūsu uzņēmuma klienti – cilvēki, kuri nāk, novērtē un saka paldies par to, ko es daru, par to, ka ir izveidota tik skaista vieta mazuļu pūriņa vai dāvanu sarūpēšanai. Ir pat bijis tā, ka cilvēki atnes konfektes, ziedus, dažādas dāvanu kartes kā pateicību par padomu, par ieteikumiem, jo pie mums nenāk tikai nopirkt, pie mums nāk aprunāties, samīļoties, “sapurināties”. Man ļoti palīdz ikdienā gan mani vecāki, gan vīra vecāki, bieži vien paņem bērnus pie sevis vai brauc pie mums, lai es varētu vairāk atpūsties, jo mans rīts sākas pulksten 5.30, bet gulēt eju ap 23.00 vai 24.00. Tomēr nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka es dzīvoju šādi, un man ir tas, kas man ir! Arī par slimību ne, jo tieši slimība man parādīja citu dzīves ceļu un caur slimību esmu satikusi tik daudz brīnišķīgu cilvēku.”
Par Zani
◆ Vecums: 34 gadi.
◆ Izglītība: beigusi ģimnāziju Gulbenē, studējusi komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē.
◆ Ģimene: vīrs – Jānis , ir trīs bērni: Kristers Marsels (15), Virdžīnija (8), Emīlija Biruta (2).
◆ Darbs: strādā ģimenes uzņēmumā bērnu preču veikalā “ViKrEm” Rīgā.
◆ Dzīvesvieta: Salaspils pagasts.
