Iznāku no veikala. Pretī nāk divi puikas, no skolas laikam, ar somām uz muguras. Varētu būt gadus 12 veci. Viens mani laipni pasveicina, smaida, sirsnīgi skatās acīs. Es, protams, atņemu sveicienu, kaut zēni ir nepazīstami. Nodomāju – varbūt neatpazinu. Un galu galā mēs visi dzīvojam Gulbenē, visi varam cits citam padot labdienu garāmejot. Tas ir forši! Ar sveicinātāju jau esam pagājuši viens otram garām. Piepeši aiz muguras dzirdu jautājumu: “A jums gadījumā 20 centi ir?” Tad tāda, lūk, ir puiku pieklājības cena – pie sevis nosmīnēju. Pagriezos atpakaļ un teicu: “Nē, nav.” Gāju savu ceļu tālāk, kad izdzirdēju zēna vēl vienu mēģinājumu, jau piezemētāku: “A 5 centi ir?” Vienkārši noliedzoši nogrozīju galvu. Un tad atskanēja pavisam drosmīgs vaicājums vai kā sauciens jau no lielāka attāluma: “A eiro ir?” Biju saintriģēta. Pagriezos atpakaļ un jautātājam paskaļi atsaucos: “Nē, nav, bet ir 100 eiro. Vai ņemsi?” Pretī atsaucās ļoti modra balss: “Jā!” Mēs ar zēnu pamājām viens otram, abi smaidījām. Savstarpējo humoru bijām sapratuši. Un gājām katrs savu ceļu tālāk. Nav jau tā, ka nevienam svešiniekam nekad neesmu uz ielas vai veikalā iedevusi kapeiciņu. Rīgā parasti ziedoju ubagotājiem, ja viņiem blakus ir suņi. Tie manu sirdi padara mīkstu. Gulbenē veikalā mēdzu iedot kādu kapeiku bērniem, ja viņi saka, ka pietrūkst saldējumam vai konfektēm. Reizēm izlīdzu arī kādam vīrelim, piemetot santīmus, ja mirst bez alus. Ar to jau neviens nelepojas. Arī es ne. Tāda ir mūsu sadzīve. Šodien dod, rīt varbūt būs jālūdz… Patiesībā mēs visi esam atkarīgi no tiem papīra un metāla gabaliņiem, kurus saucam par naudu. Nevari visu vajadzīgo dārzā vai mežā salasīt. Gribi vai negribi, bet ir jāiet uz veikalu, ir jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem, jāiet pie ārsta, jābrauc sabiedriskajā transportā. Un tas viss maksā. Mēs visi esam atkarīgi no naudas. Tāpat kā dzērāji no alkohola. Stulbs, bet visiem labi saprotams salīdzinājums. Un ubagotāji jau nav tikai puišeļi, kuri prasa saldumiem, vai veči, kuri paši neprot nopelnīt sev alum. Ubagotāju statusā valsts un pašvaldība, atmetot kapeikas izdzīvošanai, ir nostādījusi daudzbērnu ģimenes, vientuļus cilvēkus, vecos, slimos, bez darba palikušos. Tā ir ļoti smaga tēma. Sāpīga. Aizskaroša.
