8.septembrī man gadījās nelaime, atrodoties Gulbenes vecajā kapsētā, kurp biju aizgājusi sakopt radinieces atdusas vietu. Esmu 2.grupas invalīde, paklupu un guvu spēcīgu rokas traumu – kaula lūzumu pleca daļā. Saviem spēkiem nevarēju nemaz piecelties kājās. Paldies labajiem cilvēkiem, kuri nepagāja vienaldzīgi garām, palīdzēja man apsēsties, manā vietā sakopa kapvietu un arī izsauca ātrās palīdzības mediķu brigādi. Tā kā esmu dzimusi gulbeniete, mediķi mani pazina, telefoniski sazinājās ar maniem radiem un pastāstīja par notikušo. Tas bija ļoti nepieciešams, jo pašai līdzi nebija ne telefona, ne naudas. Mājās, mani gaidot, neziņā bija palicis tētis. Mediķi mani aizveda uz Balvu slimnīcu. Tur tika veikts rentgens, saņēmu pretsāpju poti. Tas arī faktiski bija viss, ko tur man spēja palīdzēt. Mediķi lika saprast, ka varu būt brīva. Tieši tādiem vārdiem neteica, bet aizrādīja, ka tur es nedrīkstu sēdēt. Pateicu, ka nekur neiešu, esmu paciente, gaidu, kad man pakaļ atbrauks radinieks, jo kājām no Balviem uz Gulbeni es aiziet nevaru. Pēc šiem vārdiem mani lika mierā. Atgriezdamās mājās, turpināju ārstēties pie sava ģimenes ārsta. Sāpīgi izjutu un daudz domāju par to, kāpēc gan to minimālo palīdzību, kas man tika sniegta Balvu slimnīcā, es nevarētu saņemt tepat, Gulbenē?
