Daigai ir četrgadīgs dēls Niklāvs, kurš dzimis nereģistrētās attiecībās ar Raiti. Raitim no pirmās laulības ar Olgu ir 11 gadus veca meita Martina, kura pēc laulības šķiršanas un tiesas sprieduma dzīvo ar tēvu un omīti.
“Nezinu un joprojām neesmu tikusi gudra, kas notika un kam ir jānotiek, lai bērnu šķirtu no mātes, bet šajā gadījumā tēvs drīkst uzvesties un darīt, kā un ko vēlas, ” saka Daiga. “Martina pati šķiršanās laiku neatceras, bet Raita māte, kura ir vistiešāk šajā situācijā iesaistīta, vien ir izteikusies, ka Olga pati bija vainīga. Martina grib pie mātes. Savu mammu meitene satiek reizi mēnesī. Olga ir Latvijas pilsone, dzīvo un strādā Rīgā viesnīcu pakalpojumu jomā, ir ļoti inteliģenta, bet vienkārša sieviete, bez kaitīgiem ieradumiem. Ar meitu viņa drīkst tikties tikai Raita vai Raita mātes klātbūtnē. Man rodas iespaids, ka viņi meiteni izmanto kā varas instrumentu, un izcīnītais fakts, ka tikušas ierobežotas saskarsmes tiesības, ir, manuprāt, īstenota atriebība pret sievieti. Kā gan citādi lai to izskaidro – bērns tā īsti nav ne pie viena no viņiem. Kad Martina, kura ir mana dēla pusmāsa, ir pie manis, reizēm tās ir pat vairākas dienas, ne Raitis, ne vecmāmiņa neinteresējas, kur meitene ir. Esmu zvanījusi un informējusi, ka viņa ir pie manis. Tēvs uz to atbild – nu un, lai ir!”
Daiga meitenei piedāvājusi, ka var palīdzēt satikties ar mammu. “Ar Olgu meitene sazinās pa telefonu, katra reize bērnam sāp: mammu, gribu pie tevis!” teic Daiga, kura arī ar Olgu sazinājusies. “Viņa nevienam neuzticas. Tas, kas teikts tiesā un ko secinājušas visas iestādes, neesot patiesība. Viņa esot bijusi bezspēcīga. Pēdējais, ko viņa man pateica, ka par Martinu cīnījusies – cilvēcīgi, sarunu ceļā ar Raiti – un noteikti cīnīsies, lai atgūtu savu meitu. Raita māte atļāvusies tiesā pateikt, lai Olga vispār priecājoties, ka pasaulē ir tādi vīrieši un tēvi kā Raitis, kuriem rūp bērns un stabila dzīve, nevis šitādas sievietes, kuras dzīvo otram uz kakla un rada nelabvēlīgus apstākļus otra dzīvoklī,” atstāsta Daiga.
Savāc pierādījumus pret sievu
“No Raita paziņu loka uzzināju, ka viņš pēc meitas piedzimšanas uzsācis citas attiecības. Olga iesniegusi laulības šķiršanu un gribējusi pēc šķiršanās meitu audzināt viena. Gribējusi doties pie saviem vecākiem uz Poliju, uz ko vīrietis iecirties – bērns, lai arī māte viņu iznēsājusi, nav viņas privātīpašums un arī tēvam esot kāda teikšana. Lai sievu apstādinātu no šā nodoma, vīrietis iesniedzis prasību tiesā ar dokumentiem, kas balstīti uz viņa uzņemto pierādījumu, visvairāk fotogrāfijām, un liecinieku sniegtajiem situāciju aprakstiem. Raitis šim solim bijis sagatavojies jau laikus, fiksējot atsevišķas situācijas, izraujot no konteksta. Piemēram, bildēs bijis redzams, kā dzīvoklis, kur mīt arī viņa māte, bijis nekārtībā: nemazgāti trauki izlietnē, veļas kalns, ledusskapī tikai daži produkti, pilna atkritumu kaste, izmētātas bērna mantas. Reāla situācija mājsaimniecei ar mazu bērnu, taču vīrietis apgalvojis, ka tas notiek regulāri, turklāt meita bieži slimojot, kas esot tikai Olgas dēļ. Taču tagad es zinu, ka Martinai ir līdz galam neārstējama elpceļu slimība – meitenei hroniski ir iesnas, jāklepo, aizraujas elpa. Tā sieviete nonākusi bāriņtiesas un sociālā dienesta redzeslokā,” nopūšas Daiga.
Piedzīvo līdzīgu scenāriju
Tagad Daiga ir bažīga par sevi un savu dēlu Niklāvu. Viņa ar Raiti nav bijusi precējusies un arī nekādi citādi nav attiecības reģistrētas. Drīz pēc dēla piedzimšanas vīrietis aizgājis pie citas sievietes. “Scenārijs līdzīgs, bet stāstu uzzināju salīdzinoši nesen. Es un dēls dzīvojām viņa dzīvoklī kopā ar viņa māti. Teica, ka tas tik uz laiku. Tikai atšķirība, ka es nebiju bezdarbniece. Kad Raitis no mums aizgāja, gribēju pielikt punktu attiecībām un nolēmu ar dēlu doties prom. Domāju, ka pārcelsimies uz manu iepriekšējo dzīvesvietu. Kad mēģināju Raitim pateikt savus nodomus – sākās un turpinājās jau jums dzirdētais stāsts. Ka es tā nevarot un nedrīkstot darīt, jo tomēr galu galā viņš arī ir tēvs un viņam ir tiesības uz savu dēlu. Alimentus viņš maksā noteiktajā minimālajā apjomā. Ja nepiekrītu nosacījumiem, viņš darīšot tā, lai dēls ar mani vairs neaugtu kopā. Tad, kad viņš no mums aizgāja, mājās nerādījās pat divas nedēļas no vietas, jo viņam bija citas attiecības. Un kas tad bija vienīgais liecinieks? Viņa māte, kura man iegalvoja, ka pati vien pie šīs situācijas esmu vainīga, bet mans dēls ir arī viņas dēla bērns!” apraksta sieviete. “Taisnība, taču ne jau es vai Olga aizgājām no bērniem un uzsākām citas attiecības! Katru reizi, kad mēģinu runāt pa labam, ka viņam ir attiecības un lai es ar dēlu arī varu mierīgi dzīvot, sākas Raita pieprasījumi regulāri Niklāvu satikt, jo viņš taču ir viņa dēls. Atklājās, ka dēls pieskatīšanas dienās ir bijis kopā ar Raiti draugu iedzeršanās, tad mazais kopā ar vecmāmiņu satraumējies, bet pēdējo reizi vīrieša riebīgākā rīcība bija dēlu dabūt pie sevis par visu varu, jo viņam satikšanās reize pienākoties, kad Niklāvs bija slims ar augstu temperatūru,” stāsta Daiga.
“Apzinos, ka neviena iestāde neņem vērā emocijas, skatās pēc likumiem – abi vecāki ir vienlīdzīgi. Visvairāk man bail, ja sākšu lietu risināt, piemēram, vēršoties tiesā, tas Raiti var sadusmot – ka nepavērš faktus pret mani!”
Prioritāte – bērna intereses
Tieslietu ministrijas (TM) pārstāve Lana Ivulāne uzsver, ka pēc Civillikuma līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā – viņu tiesības un pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt viņu.
Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību, audzināšanu, izglītošanu un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu, ņemot vērā viņa individualitāti. Aizgādība nozīmē rūpes par viņa drošību un apdraudējumu novēršanu. “Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, kopīga aizgādība turpinās. Aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi,” likumu citē L. Ivulāne.
Bērnu tiesību aizsardzības centra (BTAC) priekšnieces pienākumu izpildītāja Anita Gotharde papildina, ka bērna tiesības atrasties abu vecāku aizgādībā izriet arī no ANO Konvencijas par bērna tiesībām un Latvijas Republikas Satversmes jēgas.
“Pirmkārt, vecāku kopīga aizgādība var izbeigties, kad, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Otrkārt, vecākam var tikt atņemtas aizgādības tiesības, ja viņa apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība, vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību,” viņa saka. Lai lemtu par aizgādības tiesību atņemšanu, ir jākonstatē pret bērnu vērsta rīcība vai bezdarbība, kas tieši apdraud viņu.
“Savukārt attiecībā uz bērna tiesībām uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem strīdus gadījumā kārtību, kādā ir izmantojamas saskarsmes tiesības, nosaka tiesa. Saskarsmes tiesības var tikt ierobežotas, ja tas ir bērna interesēs. Ja nepieciešams, tiesa var noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties tikai saskarsmes personas klātbūtnē vai bāriņtiesas ieteiktā noteiktā vietā. Tiesa var pieņemt arī lēmumu uz laiku atņemt saskarsmes tiesības, ja tas kaitē bērna interesēm,” norāda L.Ivulāne.
A.Gotharde citē rokasgrāmatu Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanai praksē, kurā uzsvērts, ka “pārāk bieži bērni zaudē iespēju saglabāt kontaktu ar to vecāku, ar kuru nedzīvo kopā, piemēram, dzīvojot lielā attālumā no otra vecāka vai arī vecāku naidīgo attiecību dēļ”.
TM vērš uzmanību, ka saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums ir visiem obligāts. Bet, ja ir mainījušies apstākļi, kas bija par pamatu tiesas spriedumam attiecībā uz vecāku aizgādības tiesībām vai saskarsmi ar bērnu, personai ir tiesības vērsties tiesā un lūgt pārskatīt iepriekš noteiktos ierobežojumus.
Neizmantot sacīkstes principu
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vecākā juriste Laila Henzele teic, ka šķirti dzīvojošiem vecākiem primāri jāsaprot, ka viņu rīcība jāvērš uz bērna vislabāko vajadzību nodrošināšanu, nevis savu iegribu apmierināšanu. “Nodrošināties, lai, pārtraucot kopdzīvi, bērnam nebūtu pārdzīvojumu, nav iespējams. Ja vecākiem bērns būs svarīgāks par vēlmi iespējami vairāk sāpināt bijušo dzīvesbiedru, viņi spēs vienoties par labāko bērnam,” aicina domāt eksperte un citē Bērnu tiesību aizsardzības likumu: “Ja vecāki nespēj vienoties par bērna dzīvesvietu, aizgādību vai saskarsmi un strīda izšķiršanai vēršas tiesā, tad situācija tiek pakļauta bāriņtiesas un tiesas izvērtēšanai. Visu iestāžu darbībām attiecībā uz bērnu prioritāri ir jānodrošina viņa tiesības un intereses.”
L. Henzele pieredzējusi, ka strīdos vienlīdz cietsirdīgi rīkojas kā mātes, tā tēvi, ierobežojot vai aizliedzot tikties ar otru vecāku, stāstot sliktas lietas, lai radītu bērnā nepatiku un nevēlēšanos satikties. “Šāda rīcība arī ir vērtējama kā neatbilstoša bērnam. Protams, atsevišķi ir vērtējami tie gadījumi, kas saistīti ar vardarbību pret bērniem, kas nekādā veidā nav atbalstāmi.”
“Ar bērna vajadzībām nav jāsaprot viņa materiālās vērtības, bet gan – nodrošināt attīstību, emocionālās vajadzības. Strīdu izšķiršana ir tiesas kompetencē, un bāriņtiesas sniegtais atzinums ir viens no pierādījumiem. Vecākiem tiesā ir jāsniedz pierādījumi, jo civilprocess tiesā notiek pēc sacīkstes principa. Tiesas spriedums vienmēr būs par labu vienam vecākam. Tomēr tas ir nosacīti, jo jautājums ir – vai tiesa labāk par vecākiem zinās, kas ir labākais viņu bērnam?” saka L.Henzele.
Uzklausīt visas puses
“Likumi paredz arī uzklausīt nepilngadīga bērna viedokli, ja viņš ir spējīgs to formulēt, ņemot vērā viņa vecumu un brieduma pakāpi. Likums nenosaka prioritāti mātei vai tēvam attiecībā uz atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu. Tikai izvērtējot bērna psiholoģisko un emocionālo saikni ar katru no vecākiem, viņu spējas, vēlmi nodrošināt atbilstošus apstākļus un audzināšanu, ir pieņemams spriedums par atsevišķas aizgādības tiesību piešķiršanu vienam no bērna vecākiem, turklāt tas nenozīmē aizgādības tiesību atņemšanu otram. Sīkāks skaidrojums par to ietverts Augstākās tiesas 2007. gada tiesu prakses apkopojumā,” saka BTAC pārstāve.
Aizgādības tiesības vecākam esot pārtraucamas tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. Tas ir galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus.
Situācijās, ja domstarpības nav atrisināmas pašu spēkiem, ieteicams izmantot speciālistu, piemēram, psihologu, psihoterapeitu, palīdzību un visa veida pakalpojumus, kas var palīdzēt vecākiem. No 2017. gada valsts budžetā paredzēti līdzekļi, lai pirmos piecus mediācijas seansus pie sertificēta mediatora saņemtu bez maksas.
