Gulbenes mākslas skolas absolvente, mākslas studente tirzmaliete Inese Manguse jau vairākus gadus dzīvo Maskavā un studē V.I.Surikova Maskavas Valsts akadēmiskajā mākslas institūtā, kur ir ne tikai vienīgā studente no Latvijas, bet arī no Baltijas.
Inesei, vēl mācoties ģimnāzijas pēdējā klasē, šķita, ka, piemēram, mākslas un mūzikas akadēmijā mācās tikai ģēniji kopš dzimšanas, bet viņa ir “parasta meiča no Tirzas meža”. Tomēr Inesei ļoti patika zīmēt, lai gan viņa necerēja, ka var izdoties jelkāda karjera mākslas jomā, – viņa zīmējusi tikai savam priekam. “Strādāju dažādās jomās Rīgā un ar laiku sapratu, ka jebkurā uzdevumā vai vienkārši telpā vienmēr redzu kādu vizuālu risinājumu. Secināju, ka vizuālā māksla nav izvēle, bet vājība. Vēlāk pārliecinājos, ka neviens nepiedzimst par ģēniju, tā ir notikumu ķēde, darba un azarta rezultāts, un jebkurš cilvēks var nodarboties ar visu, ko vien sirds vēlas,” ir pārliecināta Inese.
Pārliecina doties uz Maskavu
Viņas ceļš līdz Maskavai nebija ne pārdomāts, ne izsapņots. Inese patiesībā ir diplomēta bārmene un tajā laikā strādāja Valmiermuižas alus vēstniecībā Rīgā. Vasaras sezona tuvojās beigām, un viņa sapņoja strādāt bāros dažādās eksotiskās valstīs. “Tolaik draudzējos ar Gulbenes mīļāko pianistu Rihardu Plešanovu, kuru man neizdevās pierunāt pārcelties uz Laosu, toties viņam izdevās mani pārliecināt, ka jābrauc uz Maskavu, kur viņam piedāvāja stipendiju Pētera Čaikovska konservatorijā. Maskavā arī esot bāri – tā man teica Rihards,” atceras Inese.
Tagad viņa Maskavā dzīvo jau piekto gadu un mācās ceturtajā kursā, un nevienu dienu nav strādājusi bārā. “Parādīju savus darbus Maskavas mākslas institūta profesoriem. Viņiem iepatikās, un mani uzņēma sagatavošanas fakultātē. Izrādījās, ka sagatavošanas fakultātē jāapgūst nopietna programma, nodarbības notiek sešas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram, tādēļ laiks darbam bārā vienkārši neatlika. Vēlāk uzzināju, ka Krievijas valdība katru gadu piešķir divas stipendijas mākslas jomā studentiem no Latvijas. Nogurdinošā un bezgalīgā dokumentu aizpildīšana un iestājeksāmeni vainagojās panākumiem – es ieguvu vienu no šīm stipendijām uz sešiem gadiem, kas sedz mācību maksu. Vienreizēju stipendiju piešķīra arī Valsts kultūrkapitāla fonds,” stāsta Inese.
Viņas specialitāte ir monumentālā glezniecība, un tas nozīmē, ka līdztekus stājglezniecībai Inese apgūst mākslas un arhitektūras sintēzi, vēsturiskās freskas tehnikas, mozaīku, sgrafito, reliģisko mākslu, ikonu, darbu ar dažādiem materiāliem, piemēram, olu temperu, kazeīnu. “Kopējam sienu gleznojumus 17.gadsimta klosterī Rostovā un dodamies ekspedīcijās uz baznīcām dažādās Krievijas pilsētās. Savā institūtā esmu vienīgā studente no Baltijas. Krievija tomēr nav populārākais studiju galamērķis,” zina teikt Inese.
Laiku slinkajiem studentiem netērē
Viņa neslēpj – studiju biedri pievērš uzmanību tam, ka viņa ir no Latvijas. Pavisam nesen zīmēšanas profesors viņai stāstīja, ka esot ēdis zivju konservus no tādas bundžas, uz kuras rakstīts “Labākais no Latvijas”. “Paskatījās uz manu zīmējumu un teica, ka konservi ne visai un vispār viņi esot samelojuši, jo labākā no Latvijas ir Inese, un sāka aktīvi švīkāt un labot manu darbu,” stāsta Inese un piebilst, ka tie cilvēki, kurus viņa ir satikusi Maskavā, ir laipni un dvēseliski. Krievi ciena atklātumu, azartu, draudzīgumu un labu humoru.
“Profesori mani dažkārt sauc par – Latviju. Atceras un piemin lielisko Latvijas avangardu, Skulmes, arī Induli Zariņu un Aleksandru Drēviņu. Nejūtos te kā svešiniece. Institūtā valda ģimeniska atmosfēra. Es viņus cienāju ar tējām no tēva dārza. Tiesa, profesoru prasības ir ļoti augstas, viņi ir pasaules mākslas zvaigznes un laiku slinkiem studentiem netērē. Mana kursa vadītājs Evgēņijs Maksimovs ir tādu pasaules katedrāļu mākslinieciskā noformējuma autors un vadītājs kā Kristus glābēja katedrāle Maskavā, Sv. Savas katedrāle Belgradā, Sv. Nikolaja pareizticīgo katedrāle Ņujorkā. Monumentālās mākslas darbnīca ir astoņu mākslinieku pārraudzībā, starp viņiem ir tādi lieliski gleznotāji kā Ivans Lubennikovs un Andrejs Remnevs,” saka Inese.
Dzejas vakari un mājas muzicēšana
Viņa atzīst, ka melotu, ja teiktu, ka dzīve megapolē ir viegla. Tā atgādina intensīvu spēli ar smagu bumbu – kamēr spēj noķert un mest tālāk, vari būt laukumā un gūt panākumus. Pirmais gads esot bijis pavisam grūts. “Slikti runāju krievu valodā, smagas birokrātijas procedūras, darba meklējumi, gatavošanās iestājeksāmeniem. Man ir paveicies, ka par manu izvēli un studijām priecājas ģimene. Atbalsta un palīdz, kā var. Katrs nākamais gads ir vieglāks, priecīgāks. Lasu krievu literatūru oriģinālvalodā, un tā ir bauda! Maskavā ir brīnišķīga kultūras dzīve, konservatorija, opera, balets, teātri, izstādes. Tas viss studentiem ir gandrīz par velti. Mums ir dzejas vakari un mājas muzicēšana. Savus draugus mūziķus aicinu spēlēt koncertus mūsu institūtā. 18.novembrī organizēju nelielu pasākumu skolasbiedriem. Mēs dzeram tēju, un es stāstu par Latvijas glezniecību un rādu bildes,” savu ikdienu atklāj Inese.
Līdztekus studijām Inese arī strādā, jo materiāli māksliniekam ir dārgi. Pirmos gadus nedēļas nogalēs un svētkos nodarbojās ar bērnu seju apgleznošanu un hennas zīmējumiem. Pieskata kaķus, kamēr viņu saimnieki ir komandējumos. Pagājušajā gadā ar kursabiedru izveidoja mazu mākslinieku brigādi un sāka izpildīt pasūtījumus monumentālajā glezniecībā. “Mums ir sadarbība ar arhitektu biroju. Realizējam dizaineru ieceres, kas saistītas ar sienu gleznojumiem, grafikas darbiem, pasūtījuma gleznām un citiem “rokdarbiem”. Apjomīgākais sienu gleznojums bija kāda cilvēka personīgajā villā Maskavas centrā foajē divu stāvu augstumā. Gan man, gan manam kolēģim ir profili sociālajos tīklos. Ar “feisbuka” lapas starpniecību ir izdevies pārdot dažas gleznas. Tas viss ir tikai sākums, jo es neticu ātriem panākumiem mākslā,” saka Inese.
Viņa noteikti vēl kādu laiku dzīvos Maskavā. “Pagaidām mana vieta ir te. Katru gadu pilnveidojos, aug mans draugu un paziņu loks, iepazīstu cilvēkus, kuri kūrē vizuālās mākslas dzīvi Krievijā. Tomēr esmu atvērta jauniem piedzīvojumiem un izaicinājumiem. Man ļoti patīk Roma un Parīze. Būtu jauki kādu laiku padzīvot arī šajās pilsētās. Protams, Tirzas zeme ir auglīga un gaiss ēterisks, un varbūt man nākotnē būs tāda laime atgriezties mājās pavisam,” saka Inese.
Tirza ir viņas dzimtas bāze vairākās paaudzēs. Viņas bērnība aizritēja mazā koka mājiņā Tirzas mežā, kur tēvs Vilnis Manguss strādāja par mežzini. Pavasaros viņa kopā ar tēti gāja meklēt pirmās zilās vizbulītes mammai. “Mana krāsu, harmonijas un laimīgas dzīves izpratne radās tajā mežā. Kad sāku mācīties Tirzas pamatskolā, pārcēlos dzīvot uz vecvecāku māju, un vēl joprojām manas Latvijas mājas ir pie vecmammas,” atzīst Inese.
Bērnībā Ineses nākotnes sapņi bija azartiski, bet nenopietni. “Es skaidri atceros tikai to, ka noteikti gribēju mācīties un pēc iespējas vairāk, vienalga ko. Nesen pārskatīju pirmās klases darba burtnīcu, kurā bija jāuzzīmē sava nākotnes profesija, un tur es par lielu izbrīnu sev atradu uzzīmētu vienu lielu, dzeltenu labības vārpu, zem kuras bija rakstīts, ka vēlos kļūt par gleznotāju.”
Kad Inesei bija 12 gadi, ieminējusies mammai, ka vēlas mācīties vairāk un nopietnāk, vēlams kādā ģimnāzijā, un precīzāk – Cesvaines ģimnāzijā, jo tā atrodas pilī. “Tā bija iespēja kļūt ne vien gudrai, bet arī nedaudz princesei. Mamma bija priecīga par manu entuziasmu, un 7.klasi es sāku Cesvaines ģimnāzijā. Tomēr pēc dažiem mēnešiem mana skola nodega un mamma mani iekārtoja Gulbenes ģimnāzijā. Gulbene man saistās ar jaukām atmiņām, šeit es pabeidzu mūzikas un mākslas skolu, spēlēju orķestrī un ieguvu daudz brīnišķīgu draugu,” saka Inese.
