Nupat nosvinēti 80 gadi, kopš Lizuma vidusskola atrodas pilī. Piedaloties skolēnu un skolotāju salidojumā par godu šai jubilejai, priecājos par vidusskolas un pils šodienu, par kultūras nama sakoptību un iekšējo starojumu, par jaunatni. Priecājos redzēt savus bijušos skolēnus. Domās piesaucu arī tos, kurus salidojumā nemanīju. Lepojos ar savu skolnieci un tagad arī savu ģimenes ārsti Gulbenē Guntu Ezergaili, ar latviešu valodas un literatūras skolotāju Gulbenē Ligitu Zitāni, ar ķīmiķi, Latvijas Universitātes pasniedzēju Skaidrīti Pakuli, ar ķīmiķi, zinātnieku Māri Laivenieku, kurš tagad dzīvo ASV, ar bijušo Privatizācijas aģentūras valdes locekli, pašlaik Tieslietu ministrijas komerclikuma grozījumu izstrādes pastāvīgās darba grupas locekli Viktoru Šadinovu un daudziem citiem.
Salidojumā neviļus kavējos atmiņās kā bijušais Lizuma vidusskolas fizkultūras skolotājs, atcerējos savas dzīves un darba gadus Lizumā kopā ar dzīvesbiedri un kolēģi Gaļinu. Prieks bija redzēt vidusskolas himnu dziedam kādreizējā šīs skolas direktora Vilberta Pidika, kura vadībā tiku strādājis, dēlu Aivaru, kurš ir tik ļoti līdzīgs saviem vecākiem.
Domās atgriezos tajā pieticībā, kas pilī un kultūras namā Lizumā valdīja pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Kā mēs sportojām vidusskolā… Zilajā zālē spēlējām volejbolu un basketbolu. Mūsdienās to nesaprast. Pils pašā augšā bija pat smiltis tāllēkšanai. Tomēr taisnības labad jāsaka, ka lielākoties sporta stundas notika brīvā dabā. 10. un 11.klases zēni spēja regulāri noskriet krosu no Lizuma centra līdz Velēnai un atpakaļ. Tā puiši godam tika sagatavoti lielajai dzīvei, viņiem nebija grūti izturēt dienesta gadus padomju armijā. Četri vieglatlēti no Lizuma bija Latvijas izlasē. Mēs, Lizuma vidusskolas skolotāji, bijām pirmie, kuri Gulbenes rajonā pašu spēkiem kopā ar saviem skolēniem uzcēlām skolai stadionu un uzbūvējām modernu siltumnīcu. Te gribas pieminēt skolotāju un lielu sava darba fanātiķi Pauli Matveju. Atcerējos ne tikai savas skolotāja gaitas vidusskolā, bet arī dalību tautas mākslas kolektīvā. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā Lizumā tiku dziedājis vīru vokālajā ansamblī, kuru vadīja Juris Lūsis. Tolaik kopā apgūtās, mēģinājumos un koncertos skandētās dziesmas manā sirdī skan joprojām. Un kādas dziesmas piedziedājums: “Hei, jūs, vecie jūras vilki, kur jūs esat?” Gadi iet, viss mainās, zūd paaudzes, bet izglītības nozīme katra cilvēka dzīvē, skolas nozīme nekur nepazūd. Tā ir un būs!
