Latvijā aprīlis ir pelēcīgs, kad sāk ziedēt sniegpulkstenītes un krokusi, bet Holandes slavenais Keukenhofas ziedu dārzs īpaši krāšņs ir pavasarī. Tad visās varavīksnes krāsās zied tulpes un smaržo hiacintes, tāpēc Dzintra un Jānis Mednieki kāzu jubilejas ceļojumam izvēlējās tieši Holandi.
Arvien vairāk vēlas būt divatā
“Zelta kāzas mums bija ļoti īpašas. Bijām ceļojumā uz tulpju karalisti – Holandi, kad tur bija ziedu parāde. Jaunībā mums nebija tādu iespēju, bet tagad varējām to atļauties,” saka Jānis. “Tas bija sens sapnis – redzēt ziedošo Holandi, par kuru daudz ir dzirdēts. Pēdējos gados esmu maz ceļojusi atšķirībā no padomju gadiem, kad kopā ar kolēģiem braucu gan ekskursijās pa Padomju Savienību, gan uz teātra izrādēm,” atklāj Dzintra. Ziedu krāšņums Holandes dārzos un parkos pārspēja iztēli. “Nebiju gaidījusi, ka būs tik ļoti skaisti. To nevar izstāstīt, tas ir jāredz!” sajūsmu neslēpj Dzintra. Viņai ceļojumā patika viss, arī Hāras pils, kas ir savdabīga. “Tā tiek atzīta par vienu no izcilākajām pilīm Eiropā. Pils īpašnieks ir slavenās Rotšildu dinastijas atvase, kas pilī ierodas vasarās,” stāsta Jānis.
Neatņemama kāzu gadadienas tradīcija mājās ir divatā baudīt torti un šampanieti. Plašā radu un draugu lokā svinības nekad nav rīkotas, jo pilnīgi pietiek ar vakariņām ģimenes lokā kopā ar bērniem un mazbērniem. “Jo vairāk gadu aprit, jo vairāk mums gribas būt divatā. Tad atceramies, kā bērni izauga un studēja, kā pašiem ir klājies. Varam secināt, ka dzīve nav nodzīvota pa tukšo. Aizvadītie gadi ir bijuši skaisti,” atzīst Jānis.
Viss sākas ar kaimiņu draudzību
Spilgtā atmiņā ir laiks, kad Dzintra un Jānis satikās, kļuva draugi, pēc tam – laulāts pāris. “Rīgā, Tallinas ielā, dzīvojām blakus istabās, kuras īrējām. Jānis jau strādāja, es mācījos medicīnas skolā. Viņš bija ļoti neatlaidīgs, aicināja uz teātriem, kino, kafejnīcu… Daudz iznāca būt blakus, tā pamazām sākām draudzēties,” atceras Dzintra. Viņa atzīst, ka nebija no tām, kas staigā pa ballēm. Medicīnas skolā studēja gandrīz tikai meitenes, tāpēc nebija daudz iespēju iepazīties ar puišiem.
“Man Lejasciema meitene iepatikās. Viņa bija ļoti dabiska, tāpēc secināju, ka šo meiteni gribētu paturēt,” atzīstas Jānis. Viņa saknes ir Latgalē. Kad iepazinās ar Dzintru, bija jau beidzis Rīgas tirdzniecības un kulinārijas skolu un sācis strādāt. “Mana darbavieta bija gan populārā kafejnīca “Daile”, gan “Rīgas adītāja” ēdnīca, gan ēdnīca uz Pērnavas un Krišjāņa Barona ielas stūra,” klāsta Jānis.
Dzintra un Jānis sarakstījās Rīgā, pēc tam bija kāzu svinības, kurās bija aicināti radi un draugi. “Mājā, kurā mēs ar Dzintru dzīvojām, bija sarkanais stūrītis jeb klubs. Palūdzu šo telpu kāzu sarīkošanai. Mums ir kāzu foto, kurā redzams, ka sēžam zem Ļeņina portreta. Tā kā pats strādāju virtuvē, savai kolēģei palūdzu sagatavot mielasta galdu. Viss iznāca ļoti labi,” atceras Jānis. Bija gan dzīvā mūzika, gan mičošana, gan citas kāzu tradīcijas, kādas ir ierastas. Ienākot mājā, bija jākāpj pāri slieksnim, kur zem dvieļa bija paslēpts šķīvis, un jānes Dzintra otrajā stāvā. “Toreiz man bija 48 kilogrami,” atgādina Dzintra. “Tagad jau gan vairs to nevarētu,” smejas Jānis.
Mednieki ir arī laulājušies baznīcā. Jāņa vecāki ir katoļticīgi, arī Jānis, tāpēc Dzintra pārgāja katoļticībā, un salaulāja viņus Latgales baznīcā. “Nereti jaunie atzīst, ka laulību reģistrācijai nav nozīmes. Tas esot tikai tāds papīrs. Tomēr tam ir nozīme! Laulību solījums liek apzināties šī soļa nopietnību,” uzskata Mednieki.
Dzintra spriež, ka tagad daudzi jaunie uz visu skatās pārāk rožaini. Dzīve tāda nemēdz būt. “Vienam otru ir jāsaprot, jāspēj arī piekāpties. Citādi nekas labs nevar iznākt. Jaunieši ir pārāk gaisīgi, bet ģimenē ir vajadzīga nopietnība, jādomā arī nedaudz uz priekšu,” ir pārliecināta Dzintra.
Vecāku paraugam seko dēli. Lai gan viņi nav nevienas konfesijas draudzē un baznīcu neapmeklē, tomēr abi ir kristīti, tāpat arī mazmeitas. “Jaunākā dēla sieva ir luterāne, tāpēc Dainis gāja mācībā pie mācītāja Jura Rubeņa, kurš arī abus salaulāja baznīcā,” norāda Jānis. Savukārt Andrejs ar Violu ir reģistrējušies dzimtsarakstu nodaļā.
Var lepoties ar mediķiem trīs paaudzēs
Bērnībā Dzintra daudz slimoja, tāpēc Lejasciema ambulancē nereti vēroja medicīnas māsu darbu, kas meitenei iepatikās. Taču vecmātes profesiju viņa izvēlējās māsīcas ietekmē. ““Tas darbs būs vajadzīgs mūžīgi,” teica māsīca. Acīmredzot pieķēros šai domai, tāpēc izlēmu mācīties Rīgas 1. medicīnas skolā. Un tiešām iepatikās. Ja tagad vajadzētu izvēlēties, es noteikti atkal gribētu būt mediķe, tiesa – ārste, nevis vecmāte,” akcentē Dzintra.
1968,gada jūnijā viņa sāka strādāt par medmāsu Gulbenē, jo nebija brīvas vecmātes vietas. Tas nozīmē, ka nākamgad būs nostrādāti 50 gadi. Dz.Medniece joprojām strādā, šobrīd “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā”, kur kopā ar dakteri aprūpē grūtnieces un veic profilaktiskās apskates, kā arī SIA “Marmed”. “Nezinu, vai daudz ir tādu cilvēku kā Dzintra, kurai ir tikai viens ieraksts darba grāmatiņā – vecmāte,” spriež Jānis.
Mātes pēdās iet dēls Andrejs, turklāt viņa vecākā meita arī izvēlējusies mediķa profesiju. Andrejs ir ķirurgs Madonas slimnīcā. “Bērnībā dēls ļoti slimoja, tāpēc visi viņa lāči bija izoperēti. Savukārt Dainis negrib redzēt asinis, viņš nevēlas pat runāt par tēmām, kas skar medicīnu,” salīdzina Dzintra. Dainis ir absolvējis Rēzeknes lietišķās mākslas skolu, Latvijas Valsts universitāti un Starptautisko attiecību institūtu. Tagad ir tirdzniecības menedžeris kādā zviedru firmā.
Priecājas par dēliem un mazmeitām
Dzintrai bija 22 gadi, kad piedzima Andrejs. Pēc sešiem gadiem pasaulē nāca dēls Dainis. “Man ir divi dēli un četras mazmeitas – katram dēlam pa divām meitām. Dainis bija ļoti nemierīgs bērns, viņš neļāva gulēt ne dienu, ne nakti,” saka Dzintra. Jānis skaidro, ka nebija labvēlīgi apstākļi vēl viena bērna nākšanai pasaulē – abiem no Lejasciema bija jābrauc uz darbu Gulbenē, turklāt Dzintras vecāki bija slimi.
“Ja būtu citādi, droši vien domātu par trešo bērnu, jo man bija trīs brāļi, arī Dzintrai ir trīs brāļi. Tomēr esam ļoti priecīgi par dēliem un mazmeitām,” atzīst Jānis. Dzīvesbiedri Mednieki vienmēr bijuši ļoti aizņemti, tāpēc ikdienā par bērniem rūpējās Dzintras mamma, kura nodzīvoja līdz 101 gada vecumam. Tiesa, pēdējos divus mūža gadus viņa bija aprūpējama. “Lai ģimenē būtu labas attiecības, ir vajadzīga savstarpēja sapratne. Kad braucām ekskursijās, vienmēr ņēmām bērnus līdzi. Mājās vakaros kopā spēlējām galda spēles. Arī svētkos centāmies, lai ģimene ir kopā. Tagad mums visiem kopīgi ir Ziemassvētki, kurus svinam pie dēla Andreja ģimenes. Vedekla tad cep ļoti gardu cepeti. Savukārt meitenes, kad vēl mācījās skolā, vienmēr bija sagatavojušas brīnišķīgus priekšnesumus. Tos vērojām ar aizkustinājumu līdz asarām. Savukārt vasarā pulcējamies laukos Jaungulbenē, kad atbrauc arī Daiņa ģimene,” stāsta Dzintra.
Vecāki uzsver, ka nekad bērniem nekas netika uzspiests, skolas gados pat mājasdarbus nepārbaudīja, jo to izpilde bija pašsaprotama. Dainim ir perfekta muzikālā dzirde, un skolotāji viņu mudināja mācīties mūzikas skolā. Taču dēlam nepatika spēlēt pūtēju orķestrī, tāpēc viņš bēga no mēģinājumiem. “Kad Dainis vēlējās pamest mūzikas skolu, lai iesaistītos nodarbībās mākslas skolā, vienojāmies, ka viņš tomēr pabeigs mūzikas skolu, kurā vēl bija palicis tikai gads. Pēc tam viņš turpināja mācības Rēzeknes lietišķās mākslas koledžā, kur radās iespēja apmaiņas programmā doties uz Zviedriju. Mudināju Daini četru mēnešu laikā labāk apgūt angļu valodu, lai tur varētu sarunāties. Un tas arī tika izdarīts,” skaidro Jānis.
Dzīvesbiedrus saista plašs interešu loks
Par Mednieku plašo interešu loku liecina grāmatu plaukti, kādus mūsdienu dzīvokļos reti var redzēt. Jānis atklāj, ka grāmatu krājumi ir nedaudz atsijāti, tomēr joprojām tās plauktos ir trīs rindās. “Kad mazmeitas mācījās skolā, viņām uz bibliotēku nevajadzēja iet, jo viss vajadzīgais bija atrodams tepat – Jaunsudrabiņš, Vācietis, Ziedonis… Tagad Viļa Lāča darbi vairs nav starp ieteicamās literatūras grāmatām. Bet pasakiet, kurš ir rakstījis brīvākā un skaistākā valodā par Lāci? Padomju gados bija nepareizie autori, un tā ir arī tagad,” atzīst Jānis.
Plauktā ir ne tikai daiļliteratūras grāmatas, par vēstures tematiku vien ir apmēram 600 grāmatu, ir enciklopēdijas, sērijas par dzīvniekiem, arī speciālā literatūra, piemēram, par kulināriju ir apmēram 20 grāmatas. Kāpēc tik daudz par kulināriju? “Mana pamatprofesija ir pavārs, jaunībā sešus gadus strādāju Rīgas kafejnīcu un restorānu virtuvēs. Ilgāk par gadu biju arī restorāna vadītājs Gulbenē. Visu laiku turpināju mācības, tāpēc no pavāra tiku līdz direktora postenim,” stāsta Jānis. Pirms aiziešanas pensijā viņš bija direktors ceļu bufetes uzņēmumā, maizes kombinātā, sagādes apvienībā, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā. Jānis bijis aktīvs sabiedriskajā darbā – gan invalīdu biedrībā, gan pensionāru apvienībā, turklāt dziedājis pat trīs ansambļos: “Retro”, “Atbalss” un “Latgalīte”. Pašlaik gan viņš nedzied, bet kopā ar citiem dziedātājiem “kaut ko štuko”.
