Jolanta un Juris Apsīši nu jau piekto gadu veiksmīgi saimnieko lauku mājās “Bērzemniekos” Kalnienā. Viņai ir videi draudzīga saimniecība jeb, citiem vārdiem sakot, bioloģiskā saimniecība.
Jolantas lauku sētā, kā viņa pati atzīst, ir dažādība: putni, truši, ķiploku un kartupeļu lauki, liela siltumnīca, kurā tiek audzēti tomāti, paprika, dažādi garšaugi, puķu dēsti un izmēģināts audzēt arī zemenes. Tās ienākušās jau aprīlī, un neviens tam neesot ticējis, ka Jolanta pavasarī ēd savas zemenes, nevis poļu. Tas bijis viņas eksperiments.
Agri pavasarī piedāvās zaļumus
“Siltumnīca – tas bija mans sapnis. Pagājušajā gadā, startējot augkopības un dārzkopības projektā, ieguvām 15 000 eiro lielu Eiropas Savienības finansējumu. Par projekta naudu tapa siltumnīca un tika iegādāts arī traktors, jo tas ir ļoti nepieciešams,” stāsta Jolanta.
Šosezon viņa siltumnīcā audzēja tomātus, un raža padevusies ļoti laba, kā arī audzēja papriku, salātus, zaļumus, puķu dēstus, puravus, dažādus garšaugus. Vēl tagad ir nobaudāma svaiga ananasu mētra un pētersīļi.
Jolanta stāsta, ka uz nākamo sezonu pircējiem varēs piedāvāt tomātu stādus un puķu dēstus. Agri pavasarī jau sāksies zaļumi – lociņi un dilles, jo tie ir ļoti pieprasīti. Būs zemenes podos. “Lai arī šogad vēl darba pietiek pie šīs siltumnīcas – jātaisa plaukti, jo būs daudz stādu, plānā ir vēl viena siltumnīca, jo salātiem un redīsiem apkurināmā siltā siltumnīca neder – tie neaug. Redīsi pāraug, aiziet lapās, bet apakšā nekā nav. Redīsiem vajag vēsumu, savukārt, ja audzē salātus siltajā siltumnīcā, tie kļūst rūgti. Vienu siltumnīcu vajag, kura nebūs apkurināma,” saka Jolanta. Viņa savu produkciju vairāk realizē Rīgā, tur viņai jau ir savs klientu loks: “Rīdzinieki ļoti vēlas iegādāties tieši bioloģiski audzētu produkciju.”
Gandrīz simts putni
Jolanta rūpējas arī par zosīm, pudeļpīlēm jeb Indijas skrējējpīlēm, muskuspīlēm, tītariem un vistām. To viņai ir gandrīz simts! “Citiem saimniecībās ir inkubatori, bet man nav. Tītarienes labi sēž uz olām, un izsēž gan savus, gan vistu bērnus. Gada sākumā jaunās tītarmātes pārdevu uz Jēkabpils pusi. Cilvēks – priecīgs! Viņam tās saražoja pilnu saimi,” stāsta Jolanta.
Pavasarī esot pieprasīti cāļi, savukārt Jolantas radi neatceras, kad pēdējo reizi veikalā ir pirkuši olas. “Nebiju domājusi, ka man būs tik daudz putnu. Tas viss noticis laika gaitā, un tagad jau ir pierasts. Sākumā nezinājām, kā putnus audzēt. Viss jau nāk ar pieredzi. Tagad kūtī katram savs “kabinets”. Ja kūtī pasēž stundu un pavēro putnus, tad var redzēt gan viņu kašķus, gan mīlestību, tad sākas arī bērnu laiks. Tā ir vesela un pavisam citāda pasaule. Ļoti interesanti! Audzēju dažādu šķirņu vistas. Vistas ar zaļganām kājām dēj zilganzaļas olas. Ļoti skaistas! Un ir melna vista ar baltām ausīm, kura dēj baltas olas, kas ir tik netipiski. Skrējējpīļu olas var izmantot kūku cepējas, cepot biskvītu – biskvīts sanāk kuplāks un nekad nesakrītas. To daudzi pat nezina. Praksē izmēģināts,” atzīst Jolanta.
Viņas pārziņā tagad ir arī truši, kamēr vīrs Juris ir prom darbā Norvēģijā. Trušu saime gan neesot liela – tikai 16 truši. Tie neesot šķirnes truši, bet gan parasti jaukteņi. Pagājušajā gadā divi truši, kuriem bijuši visskaistākie kažoki, esot nozagti. Tas noticis laikā, kad pazudis pašu suns, tāpēc tagad Jolantas sētu sargā divi suņi.
Draudzējas ar kapli
Viss lauku sētā prasa darbu un rūpes. Lielākie palīgi Jolantai ir bērni, kā arī tētis un draudzene. “No rīta – uz kūti. Visus pabaroju un papļāpāju, tad pēc tam sākas ārā dārza darbi. Tagad, piemēram, jāstāda ziemas ķiploki. Ķiplokus audzēju jau arī pērn. Raža bija laba, bet ar žāvēšanu gan bija problēma, jo šogad bija mitrs laiks. Un pēc vecās metodes ķiploki kūts augšā nežuva. Tie, kuriem ir vairākas siltumnīcas, saliek tos siltumnīcās, atver galus vaļā un žāvē. Es tā šogad nevarēju izdarīt, jo siltumnīcā auga paprika, bet paprikai caurvējš nepatīk. Šogad ar ķiploku žāvēšanu mocījos. Ķiplokus tirgoju. Tie ir pieprasīti, jo bioloģiski audzēti. Paši arī tos ravējam, draudzējamies ar kapli. Citādāk nevar. Šogad laukā, kur auga ķiploki, audzēju zirņus un auzas, jo zirņi labi sagatavo augsni ķiplokam. Arī ķiplokus pārsvarā realizējam Rīgā,” stāsta Jolanta.
Kartupeļus lasa pilsētnieki
Pavasarī ir iecerēts klētij mainīt jumtu. Pilsētniekiem, īpaši vasarā, esot liela interese braukt nedēļas nogalēs uz laukiem, līdz ar to klētī viņiem būšot iespēja uz salmu maisiem arī nakšņot, tā izbaudot lauku dzīvi. Jolanta novērojusi – ja atbrauc ģimene ar bērniem, tad bērnus nevar prom dabūt. Rīdzinieki tītaru esot nosaukuši pat par pāvu un priecājušies, cik tam krāšņa aste.
Arī uz kartupeļu talku pie Jolantas pēdējos gados ierodas pilsētnieki. “Esmu gudra – viena pati kartupeļus nelasu. Kāds puisis, rīdzinieks, “Facebook” meklēja cilvēkus laukos, lai atbrauc uz Rīgu un pastāsta, kā tas ir – no pilsētas aiziet dzīvot laukos. Toreiz es viņam atbildēju: kā es Rīgā pie kafijas tases lai pastāstu par dzīvi laukos? Pateicu, kad ir kartupeļu talka, un uzaicināju atbraukt. Atbrauca vairāki sveši cilvēki! Bija lauku torte, siers, vakarā – pirts. Šogad jau atbrauca vairāk cilvēku. Viņi paši grib braukt! Viņi ir nosēdējušies pilsētas krēslos. Viņi alkst doties uz talku! Jau ir pieteikušies arī uz nākamā gada talku,” stāsta Jolanta.
