Andra Bokaldera dzimtas stāsts ir tikpat raibs kā Latvijas vēsture. Tēvs piedalījies kā aizsargs 1934.gada 15.maija apvērsumā, kad Kārlis Ulmanis nāca pie varas. “Kad nāca Kārlis pie valdīšanas, tad viss notika – tūlīt bija uzplaukums un latgaliešiem bija zeme. Un latgalieši bija vislielākie patrioti. Šī māja kara laikā, vāciešiem atkāpjoties, tika nodedzināta. Tolaik tēvs bija leģionā Kurzemē. Kad viņš to uzzināja, viņš dezertēja. Visbailīgākās esot bijušas tās divas nedēļas, kamēr ticis līdz šejienei. Ticis gan uz čeku izsaukts, bet izsprucis sveikā. Arī 1949.gadā tēvs tikai tāpēc netika izsūtīts, ka tobrīd nebija mājās. Kad biju mazs puika, tēvam prasīju, kas tie divi ozola stabiņi ar caurumiem. Viņš teica, ka tur karoga masts stāvējis. Agrāk jau izurba divus caurumus, kārti iekšā, nolaida, piesēja un, kad vajadzēja, pacēla augšā. Es sākumā arī tā gribēju, bet znots atveda tādu kārtīgu mastu. Šajā vietā vectēvam Latvijas laikā bija kūts ar automātisko dzirdinātavu. Karogs ir laidara vārtu vietā. Vectēvam 1930.gadā bija pirmais divu lampu radio šajā pusē,” lepojas A.Bokalders.
Viņa vecvectēvs Jēkabs bijis staļļa puisis Vecgulbenes muižā pie barona Volfa, kurš viņu deportējis uz “Dziesniekiem” trimdā, jo baronesei pārāk paticis ar viņu doties izbraucienos. “Mans vecaistēvs Kārlis izpirka šo muižas zemi un tā te palika. Un tēvs Edvards arī nopirka tepat vēl zemi 1934.gadā,” saka A.Bokalders.
Viņš uzskata, ka neatkarības laikā arī esam attīstījušies pārāk gausi, jo traucē korupcija, birokrātija. “Manuprāt, jādod vairāk brīvības rīcībspējīgiem cilvēkiem, nevis demokrātijai jālemj un jābalso. Ja ir cilvēks, kas ir spējīgs strādāt, vajag dot viņam vaļu, lai strādā, lai pierāda sevi. Parasti jau tādi cilvēki jau strādājot ir pierādījuši sevi. Pa tiem piecdesmit gadiem padomijas laikos cilvēki ir tā izčakarēti, ka viņiem jau vairs tas pilsoņa pienākums nav būtisks. Bet patriotisms ir. Kad būs nomainījusies paaudze, varbūt kaut kas mainīsies. Jaunie jau nezina, kas bija līdz 1990.gadam, varbūt veidosies citāda paaudze. Bet diemžēl vēl jau ļoti daudz ir cilvēku, kuriem ir vienalga, kāda valdība ir pie teikšanas, kuri vēl joprojām neatšķir centu no kapeikas,” uzskata A.Bokalders.
Runājot par gaidāmo Latvijas simtgades svinēšanu, viņš uzskata, ka ir lietas, kuras ir derīgas, un ir lietas, kuras ir spalvu spodrināšana. Protams, tādām mazām valstīm kā Latvija, Igaunija, Lietuva simts gadi ir daudz. Viņš novēl Latvijai un latviešiem vairāk patriotisma, lai nebūtu jākaunas: kas tad nu mēs, maza valstiņa, ko nu mēs. “Izbrist no tā birokrātijas un korupcijas purva ārā! Bet galvenais jau patriotisms. Jāiet obligāti balsot, nevajag aizķēzīt mūsu Latviju, kur daba ir tik forša! Un vajag aizmirst to, ka kādreiz varbūt kaut kur bija labāk. Par to pašu Padomju Savienību saka: vot, krievu laikā bija tā un tagad nekā vairs nav, viss bija par velti. Dzīvē nekas nav par velti. Tas jāsaprot, un tas arī ir patriotisms. Arī lentītes piespraušana ir savā ziņā patriotisms. Jaunatne ir diezgan patriotiski noskaņota. Jāaudzina bērni, lai viņi būtu patriotiski – tas ir pats galvenais,” uzsver A.Bokalders.
