Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta I pakāpes apbalvojuma zīmi “Par priekšzīmīgu dienestu” ir saņēmis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Gulbenes daļas vada komandiera vietnieks Artūrs Āpša. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā viņš strādā kopš 2000.gada, un šis nav vienīgais apbalvojums. Kolēģi viņu vienmēr ir uzskatījuši par profesionāli ar zināšanām un praktiskā darba pieredzi. Par Artūru noteikti var teikt, ka viņš sabiedrības acīs ir vairojis uzticību ugunsdzēsēja glābēja profesijai.
– Vai tas bija jūsu bērnības sapnis – kļūt par ugunsdzēsēju?
– Tas absolūti nebija bērnības sapnis. 2000.gadā februāra beigās atnācu uz Gulbeni un turpināju darba gaitas ugunsdzēsējos, jo tur bija vakance – es pieteicos un mani paņēma. Pirms tam strādāju “Rankas pienā”. Esmu rancēnietis un pēc profesijas – automehāniķis. Savulaik pabeidzu Priekuļu tehnikumu. Tagad esmu Gulbenes daļas vada komandiera vietnieks. Esmu atbildīgais par loģistiku, plānošanu, remontiem, saimnieciskām lietām, iepirkumiem, sagādi, transportlīdzekļu ekspluatāciju, respektīvi, par to, ko mācījos, arī strādāju. Pa šiem gadiem ir mainījusies dienesta struktūra, pārvaldība, mainījās mana amata nosaukumi, bet būtība manam amatam un tam, ko daru, nemainījās. Šis apbalvojums, kuru esmu saņēmis, nav tikai mans nopelns, tas ir visu kolēģu nopelns. Tas ir komandas darbs. Es varu droši un ar pārliecību teikt par saviem kolēģiem, ka viņi sniedz savu artavu, ir kompetenti un savā darbā profesionāļi. Izprot atbildību un to, ko no viņiem prasa.
– Esat ugunsdzēsējs glābējs ar 17 gadu stāžu!
– Darbu uz māju neņemu. Ir tāds sevis izdegšanas sindroms – krāj, krāj sevī visu un izdedz, tāpēc darbs un mājas ir jānodala. Paldies ģimenei un tuviniekiem, kas atbalsta un saprot. Notikumus, izsaukumus, kas ir bijuši darbā, cenšos no savas atmiņas izdzēst, tāpat kā no datora izdzēš failus, lai sevī neuzkrātu visu šo smagumu, grūtumu, psiholoģiskos iespaidus. Lai arī savu artavu esmu devis dienestam un joprojām dodu, es negaidu brīdi, kad varētu doties izdienas pensijā. Man ir šī sajūta, ka esmu īstajā vietā un kopā ar īstajiem cilvēkiem.
– Ir nācies braukt arī uz ugunsgrēkiem un arī glābšanas darbiem?
– Jā, jo to nosaka amata apraksts – man ir jāaizvieto autovadītāji prombūtnes laikā.
– Nākas taču saskarties arī ar cilvēku neiecietību, pārmetumiem, ka ugunsdzēsēji brauc par lēnu, dzēš par lēnu…
– Jebkuram cilvēkam stresa situācijā liekas, ka laiks velkas dikti ilgi, bet patiesībā viss notiek ātri. Grūti paskaidrot, ko jūt tas cilvēks, kuram notikusi nelaime, jo pašam šādas situācijas nav bijis, ka būtu jāsauc palīgā kolēģi. Tās minūtes, ko mēs pavadām ceļā uz izsaukumu, cilvēkam, kuram ir notikusi nelaime un kurš mūs saucis palīgā, velkas mūžību. Situācijas, kad ierodamies pie cietušajiem, ir dažādas, vienādas nemēdz būt.
– Dodoties uz ugunsgrēku, nekad taču nezināt, kas sagaida.
– Tā ir šī dienesta specifika. Mēs galu galā, stājoties dienestā, devām zvērestu līdzīgi kā mediķi, kad uzsāk savu pienākumu veikšanu. Es zvērēju godam kalpot Latvijai, kalpot sabiedrībai, nežēlot savus spēkus un veselību, aizstāvot cilvēkus un mantiskās vērtības. Es turos pie zvēresta, ko esmu devis. Glābējam ir jābūt tam cilvēkam, uz kuru nelaimē cietušais var pilnībā paļauties. Ar tādu pārliecību mēs ejam uz darbu. Protams, atrodoties ceļā, piemēram, uz ugunsgrēku, nezini, kas sagaida, tāpēc mums notiek dažādas apmācības – gan teorētiskas, gan praktiskas, tiek izspēlētas dažādas situācijas. Man nav uztraukuma, kad dodos uz izsaukumu. Es to uztveru kā ikdienišķu savu darba pienākumu. Nenoliedzami, darbs ir psiholoģiski smags. Ne katrs to var darīt. Ir bijis jābrauc uz avārijām, kur ir letālas sekas. Savulaik uz Gulbenes daļu pie mums atnāca strādāt kāds puisis, kurš bija dienestam gatavs – fiziski un morāli, bet pēc kāda laika saprata, ka viņš šo darbu tomēr nespēj darīt, un aizgāja prom. Ja jūti, ka tu nevari darīt šo darbu, tad tas sev arī godīgi ir jāpasaka.
– Ar ko jārēķinās tam, kas vēlas kļūt par ugunsdzēsēju?
– Par šo profesiju izrāda interesi ne tikai puiši, bet arī meitenes. Un ne mazums meiteņu mācās Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Ugunsdzēsējam glābējam jābūt fiziski, morāli un psiholoģiski labi sagatavotam, kā arī nosvērtam. Jāsaprot, ka būs jāuzņemas atbildība par citiem, par saviem kolēģiem, par savu darbu. Nenoliedzami, jāspēj strādāt komandā. Ja kolektīvā nevar paļauties cits uz citu, tad tas nav normāls kolektīvs. Mums ir labs kolektīvs, puiši ir profesionāļi savā jomā. Tas nav tikai adrenalīns, ko var gūt šajā darbā, kā varbūt jauniem puišiem liekas, proti, šī profesija varbūt rada viņiem romantiskas ilūzijas. Jā, interese par šo darbu ir. Jāņem gan vērā – lai strādātu šajā dienestā, būs jāiziet veselības pārbaude, fiziskā sagatavotība, un tur daudzi atsijājas. Arī mans dēls Dairis savulaik apsvēra domu kļūt par ugunsdzēsēju glābēju un apsver arī tagad. Viena no mazmeitiņām, kurai ir četri gadi, arī fano par glābšanas dienestu un ugunsdzēsējiem glābējiem. Izaugšot liela, arī būšot ugunsdzēsēja.
– Kāda, jūsuprāt, būtu dienesta statistika, ja ugunsgrēki netiktu izraisīti iedzīvotāju neuzmanības pēc?
– Noteikti būtu mazāks izbraukumu skaits. Ir gadi, kad starp rudeni un ziemu, kad sākusies apkures sezona, izsaukumu ir vairāk, kā arī vairāk izsaukumu ir pavasarī, kūlas laikā, kaut gan tagad tie ir samazinājušies. Inspektori un ikviens ugunsdzēsējs glābējs veic uzstājīgāk prevencijas darbu, notiek dažādas kampaņas. Laikam cilvēki kļūst apzinīgāki.
– Šovasar saņēmāt jaunu glābšanas auto!
– Jā, un tas jau arī ir devies uz izsaukumu. Plānots, ka nākampavasar saņemsim jaunu transportlīdzekli – specializēto autocisternu “MAN 6×6” ar tilpni 7 tonnām ūdens. Kopumā mums ir piecas speciālās ugunsdzēsēju automašīnas – trīs autocisternas, glābšanas auto, kā arī autokāpnes. Gulbenē ir jaunas automašīnas, taču Latvijā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta rīcībā esošais tehniskais nodrošinājums joprojām ir nepietiekams, noris darbs pie specializēto transportlīdzekļu klāsta atjaunošanas ar jaunākajām un modernākajām glābšanas un dzēšanas darbiem piemērotām specializētām automašīnām. Izmantojot iespēju, gribu ikvienam avīzes lasītājam atgādināt – ja paši sevi sargāsim, piemēram, iztīrīsim dūmvadus, sakopsim savu īpašumu, uzstādīsim dūmu detektoru savā mājoklī, katrs varēsim justies krietni drošāk savā ikdienā.
