Jaungulbeniete Inga Ivanova pēc profesijas ir friziere, ko apguvusi 18 gadu vecumā. Dzīvē ir gājis visādi, bet šobrīd jau trīs gadus viņa ir pašnodarbinātā un gatavo visādas interesantas lietas.
Viss sācies pavisam nejauši – izdomājusi sev izveidot aptamborētus auskarus. “Tieši tajā brīdī ienāca paziņa un teica: vai cik smuki, sataisi man arī. Sataisīju. Tad viņa teica: sataisi man arī tādas krelles. Es domāju: kā es tās krelles sataisīšu? Viņa atnesa no mājas līdzīgas krelles, kuras gan jau bija nolietojušās. Tā nu es noskatījos, kā viņai tās krelles taisītas. Man ieteica krelles aiznest uz veikaliņu “Tradīciju lāde”. Tad arī viss sākās pa druskai!”
Ceļo uz ārzemēm
Ingai ir divi bērni – meita Ilze dzīvo Rīgā, bet dēls Ronalds mācās 7.klasē. Arī viņi palīdz, cik nu var. “Meita man ieteica sataisīt sapņu ķērāju. Abas sākām taisīt un sataisījām. Viņas draudzenēm no Kurzemes ir tetovējumi, un viņas gribēja sapņu ķērāju auskarus. Es atkal: mīļā stundiņ! Bet sataisīju. Tiem bija liela piekrišana īpaši Kurzemē. Tad meita ieraudzīja tirgū mājas gariņus un teica: tu arī sataisi. Meitai tieši tad bija vārdadiena, un es izdomāju, ka pirmo mājas gariņu sataisīšu viņai. Bija ļoti priecīga. Tā es sāku veidot mājas gariņus,” stāsta Inga.
Mājas gariņi aizceļoja uz veikalu Madonā, kur tos ļoti labi pirka. Tad pārdevēja ieteikusi pielikt kādu zīmīti klāt, jo pircēji sakot: vai cik skaisti murkšķīši! “Gariņus jau taisu divus gadus. Sākumā rakstīju ar roku lapiņas un domāju, ka visu laiku ar roku rakstīšu, jo kas gan tur divus trīs gariņus ko nesataisīt, bet tad sapratu, ka vairs nespēju. Tagad lapiņas ir drukātas un “murkšķīši” pārtapuši par puisīti un meitenīti. Visvairāk mājas gariņus sūtu uz Lielbritāniju. Katru nedēļu. Kad pasūtītāji saņem paciņu, viņi ir ļoti pateicīgi un sajūsmā! Ja tā padomā, kurā darbavietā šobrīd darba devējs tev katru otro dienu teiks labus vārdus? Nezinu, cik gariņu esmu iztaisījusi – nu simtos gan,” stāsta Inga.
Dažāda pieredze
Ingas gatavotās lietiņas var iegādāties veikalos Kuldīgā, Valmierā, Jelgavā, Ogrē un Alūksnē. Gulbene gan esot klusa. Diemžēl ne visi veikalnieki rīkojas godīgi. “Madonā bija ļoti laba pirktspēja, varētu teikt – vislabākā. Bet pirms divām nedēļām es visus savus ražojumus izņēmu no turienes, jo bija tāds gadījums. Veikalā bija mani sapņu ķērāji un vēl pilnīgi citi – no Turcijas, jo saimniece bijusi Turcijā. Es intereses pēc pajautāju, kur tie ir ražoti. Pārdevēja teica: Latvijā. Jautāju: kas viņus taisījis? Viņa atbildēja: viena sieviete no Jaungulbenes. Man tāds šoks bija, jo sapratu, ka esmu “taisījusi” arī visus tos pārējos. Es izgāju ārā, bet tad atgriezos un teicu, ka es tos neesmu taisījusi. Izrādījās, ka saimniece likusi tā teikt. Es lieku preces internetā “andelēs”, piemēram, “Madonas andelē”, un cilvēki prasa, kur var redzēt dzīvajā. Un tad es saku, ka tajā un tajā veikalā,” viņa dalās pieredzē.
Zaļajos tirdziņos Inga netirgojas, jo viņa vienkārši nespēj tik daudz pieražot, lai iekrātu tirdziņiem.
Inga arī ada cepures un šalles ar latvju rakstiem un ir pat mēģinājusi filcēt somu, kā arī pēc pasūtījuma tapusi lelle. “Cik sevi atceros, esmu adījusi. Pat nezinu, no kura vecuma. Man bija ļoti laba darbmācības skolotāja. Ja man pirms trīs gadiem teiktu: Inga, tu to darīsi un tas būs tavs, nekad neticētu. Nevaru taisīt visu vienveidīgi, man vajag dažādību. Kad atpūšos vai ēdu, tad es šķirstu telefonu un meklēju jaunas idejas. Īstenībā rokas pašas ķeras darbiem klāt. Mēģināju filcēt. Nolēmu arī tādu somu sataisīt. Kad sāku, tad tikai sapratu, ko es esmu iesākusi! Bet materiāls bija ielikts. Tas ir fiziski smags darbs, ūdeņi jānes. Un galvenais, ka vajag telpu, bet man viss tapa istabā. Ūdeņi šķīda, soma ir slapja un smaga, viņa jāsviež otrādi. Biju riktīgi iepērusies,” atceras Inga.
Viņa stāsta, ka reizēm apsēžas, paņem rokās diegu un burza pa pirkstiem. Tad rodas idejas un viss pats kaut kā nāk nedomājot. “Es domāju, ka katrā sievietē šis viss sēž iekšā. Katra to var. Nu paskaties internetā, tur viss ir parādīts. Vienīgais jābūt ļoti pacietīgam. No rīta ķeros klāt un, kamēr pie loga gaisma spīd, tikmēr daru. Vasarā tā ir pilnīgi visa diena – kamēr var redzēt. Nezinu, kādiem apstākļiem būtu jābūt, lai man būtu jābrauc uz ārzemēm strādāt. Daudzi tur raud, jo grib atpakaļ uz Latviju.” Varbūt tāpēc tik ļoti daudz latviešu mājas gariņu ceļo uz ārzemēm. Arī latvieši, kad brauc turp ciemos, saka, ka vismīļākā dāvana esot tāds mājas gariņš no mājām – no Latvijas.
