Atkarība no zvejošanas nav tā ļaunākā atkarība, kaut ar to slimo krietns Latvijas iedzīvotāju skaits. Kā katra slimība, arī zvejošanas jeb copēšanas atkarība mēdz atslābināt, dot prieka sajūtu, smadzenēs izdalās prieka hormoni, kas aicina atkal un atkal ņemt makšķeri un doties zvejā. Copes dēļ tāds atkarīgais var pamest jebkuru iesākto darbu, kavēt norunātu tikšanos, un pat sapņu saturs naktī īstenam zvejniekam saistās ar copi. Svarīgs nav pat makšķerēšanas rezultāts – loms. Protams, prieks, ja zivs, kura pieķērusies, ir krietna augumā un svarā, lai to varētu atrādīt sociālajos tīklos, palielīties un piesaistīt līdzīgi atkarīgo un citu interesentu uzmanību. Sacensības gars vilina riskēt pat ar dzīvību un godu. Ne velti viena no neticamo stāstu sērijām ir tā saucamie makšķernieku stāsti: gribi tici, gribi – netici.
Kopš vecmāmiņas Elzas bērni un mazbērni ir aizrāvušies ar copi, viņa daudz ko par šo nodarbi ir iemācījusies, izlasījusi un sapratusi. Lai sarunātos un saprastos ar copmaņiem, jāzina ļoti daudz specifisku jautājumu gan par zvejas inventāru, gan īstenā makšķernieka ekipējumu un arī specifisko žargonu. Pat vārds “makšķerēt” mazdēlu valodā aizvietots ar interesantāku – “pikšķerēt”, un tādu vārdu, kurus saprot tikai makšķernieki, ir daudz. Diemžēl Elza nekad nav aicināta līdzi uz zveju un pamazām vien gadu gaitā pārvērtusies par zivju gatavošanas speciālisti. Kurš tad vairs ēdīs prasti uzceptu vai zupā izvārītu zivi? Viņa zina, kā pagatavot „Apburto līdaku”, kā dabūt gatavu „Makšķernieka sapni”, kā pagatavot zivi „Pie dabas krūts” vai „Sālī ceptu karpu”. Daudzas receptes viņa ir atradusi internetā, ar kuru sadraudzējusies vēl savos darba gados. Elza nav arī tik veca, lai sevī neattīstītu kādu jaunrades dzirksti un nespētu izdomāt kādu joku vai citu ēverģēlību, saistītu ar makšķerēšanu un mazbērnu izjokošanu. Te jāpiemin, ka Elziņa prot glabāt mazbērnu – copmaņu noslēpumus, un arī viņai tādi ir. Viņa zina, ka internetā ir simtiem ar zveju saistītu spēlīšu un vienu otru viņa arī uzspēlē – tātad ir virtuālā zvejniece, kas saprot zvejas atkarības lietas. Datorspēles ir bizness, ieinteresēto ir daudz, un arī vecmamma pieder pie makšķerēšanas spēlīšu faniem. Tiesa, mazbērni to nezina. Elzai kauns atzīt savas vājības – iedomāsies vēl diezin ko!
Todien, kad pajuka iecerētais brauciens “pikšķerēt”, mazdēls Emīls noskaitās ne pa jokam. Viss vajadzīgais copei bija sagatavots, tārpi un kukurūzas zivju gardumi sarūpēti, bet nekā: nojuka tēva automašīna un cerību pašiem to salabot – nekādu. Auto jādzenot uz servisu.
– Padzīvo pie vecmammas un pakrāmē malku! – tēvs noteica un projām bija.
Varbūt arī viņš bija cerējis tieši šodien Lielezerā izvilkt lielo lomu? Malku krāmēt grēdās Emīlam nepavisam negribējās. Saīdzis un nervozs viņš svaidīja malkas pagales, un iecerētā malkas grēda padevās šķība un greiza. Elziņa saprata, ka puika kaut kādā veidā jāizklaidē. Viņas noslēpums gan varētu nākt gaismā, taču reiz jau tāpat viss atklāsies.
– Aizej, dēliņ, uz manu dīķīti! Varbūt tur nomierināsies. Vismaz uz pludiņu paskatīsies. Es tevi saprotu! Nav joks pievilties cerībās.
Tūliņ viņai nācās teikto nožēlot, jo Emīls ne pa jokam apskaitās:
– Tu, vecāmamm, mani par losi turi? Tad jau arī akā var iemest makšķeri un skatīties uz pludiņu!
– Ej nu ej! Reizēm jau tādos pamestos dīķos ieaug zivis pašas no sevis. Vai nu ūdensputni ikrus atnes vai kā citādi zivis ieviešas.
Emīls negribīgi aizvilkās pāri pagalmam, makšķerkātu padusē iežmiedzis. Vecmāmiņas dīķis bija no vienas puses krūmos ieaudzis, tomēr ūdens laukums pīckas mētāšanai bija pietiekami liels, nebija arī lielu ūdenszāļu. Uzziedējušas pat ūdensrozes. Kādreiz te ziemās bija ierīkota slidotava, un tikai pēdējos gadus dīķis nav bijis mazbērnu prioritāšu sarakstā. Vilinājuši lielie ūdeņi, un arī tēvs, būdams liels zvejas spečuks, aizvien puikas ņēmis līdzi tālākos braucienos. Kas vairs par tādu dīķeli interesēsies!
Pēc kāda neilga laiciņa Emīls iedrāzās pagalmā satraucies un izbrīnījies: makšķeres auklas galā kaut kas melns, ragains spirinājās.
– Tas taču ir vēzis, makans! Kā tāds tur gadījies?
Vecmamma apskatīja, bet nemaz tik izbrīnīta neizskatījās, tikai noteica:
– Ej vien un makšķerē! Gan jau uzzināsi manu versiju par to zvejas būšanu. Esmu taču zivju lietu teorētiskā eksperte! Kur ir viens, tas jau varbūt nav vienīgais. Laikam badā pamiris, ka tik ātri piekodies.
Pēc brīža Emīls bija atkal pagalmā:
– Tur dīķī notiek trakas lietas! Nāc un skaties! Izrāvu divas karpas un redzēju aizpeldam laikam ko lielu! Tur iekšā ir dzīvība!
Elza, paņēmusi virtuves ķebli, devās uz dīķi vērot, kā Emīls zvejo. Viņu arī interesēja pašas sarīkotā pārsteiguma rezultāts. Viņa gan zināja, kā tās zivis tur saradušās. Tas bijis kolektīvs darbs: vieni zvejojuši, citi reabilitējuši. Būs vien jāatklāj gadiem glabātais noslēpums! Ne jau uzreiz zivjaudzētava izveidojusies savā tagadējā vērienīgumā. Ar padomu palīgā nākuši arī kaimiņi, iedrošinot un veicot dažus priekšdarbus, ūdenstilpes gultni patīrot un dīķim cauri tekošo mazo upīti, ko iesaukuši par Rūcīti, dīķa galā paplašinot.
– Ko tu mums neteici, ka te tik skaista vieta izveidojusies? Es domāju, ka dīķis ir aizaudzis. Kas tās par zivīm? Pilnīgi dažādas sugas? – Emīls atrādīja neilgā laikā izvilkto lomu. – Parastā karpa, paliela spoguļkarpa, paprāvs asaris, neliela divu sprīžu gara līdaciņa, divas baltās zivis… un pie āķa pieplacis vēl viens vēzis! Kas tas par inkubatoru? Tu taču pie tā esi piedalījusies? Nesaki, ka neko nezini! Skaties uz šo karpu! Es atceros – pagājušajā vasarā mēs vienu Lielezerā noķērām ar tieši šādu bojātu robainu spuru… Tu tās visas esi salaidusi no mūsu nozvejotajiem lomiem dīķī? Tu taču arī cepi un vārīji no lomiem ēdienus! Un kur tu vēžus rāvi?
– Tev, mazdēliņ, taisnība! Tas inkubators manis veidots. Vienreiz dzīvas palikušās karpiņas no jūsu loma dīķī ielaidu, žēl bija un negribējās arī ķēpāties, un tad aizgāja tā mode! Tāds kā azarts! Tik daudz, cik jūs reizēm pievedāt, negribējās apstrādāt. Zini, cik nepatīkami dzīvai zivij nazi likt klāt! Kā viņa sāpēs lokās un mokās! Kas tad to visu varēja arī apēst, lai kādas receptes internetā biju pētījusi. Dzīvelīgākās un sīkākās bieži palaidu brīvībā. Likās, ka tās ir tik laimīgas, no pannas izsprukušas! Tās bija kā manas zelta zivtiņas, kas izpilda trīs vēlēšanās.
– Un ko tu vēlējies?
– Ko nu kuro reizi. Lai visi mēs veseli un laimīgi būtu, lai rītā jauks laiks! Bija nopietnākas un mazāk nopietnas vēlmes. Vai visas piepildījās, nemāku teikt. Nekādus pasaules brīnumus nevēlējos. Vēžus pirms vairākiem gadiem atnesa kaimiņu Jānis. Lai uzvārot pēc labākās receptes, būšot rītā ciemos ārzemju radi. Skatos – daži vēzīši tādi mazi, nepieauguši. Kā tādus vārošā ūdenī mest? Tā arī aiznesu uz dīķi, lai dzīvo mierā un vairojas. Te jau tās upītes straume tā dzīvās ūdens radības uzturētāja. Neliegšos – piebaroju savu ūdens saimi regulāri. Tagad laikam tev jānodod tas darbiņš. Biežāk brauksi ciemos, nāksi makšķerēt.
Emīls, uzzinājis vecmammas Elzas stāstu, likās tāds kā bēdīgs:
– Es šitās zivis neēdīšu! Man viņu žēl! Draugus neēd! Un vispār jāmaina hobiji. Piegriezies katru brīvu brīdi uz ūdeņiem…
Un viņš visas dzīvas palikušās zivis ar plunkšķi ielidināja atpakaļ dīķī, pie sevis noteikdams: lai peld laimīgas. Tāds, lūk, tas vecmāmiņas zivju dīķa stāstiņš!
