“Čau, čau! Vai tev ir skaista kleita?” atskan telefona klausulē. Zvanītāja ir mana “audžumeita” no ārzemēm, manas meitas auklējamo meiteņu mamma, kuru es pa šiem gadiem esmu iemīlējusi kā savējo. Izrādās, ka skaistā kleita ir nepieciešama, lai dotos uz viņas laulības oficiālo noslēgšanu. Esmu bezgala priecīga un pagodināta. Priecājos, ka telefona zvans ir dikti laicīgs – vēl gandrīz divi mēneši līdz svarīgajam notikumam.
Un tad es saskumstu. Nē, ne par sevi. Par šīs skaistās, ļoti gudrās un talantīgās sievietes attiecībām ar viņas īsto mammu. Es varētu nepievērst tam uzmanību un domāt, ka tas viss ir izdomājums un pārspīlējums, ko viņa man kādā atklātības brīdī ir izstāstījusi, bet tas, ka mani, tikai aukles mammu, grib redzēt tik nozīmīgā dzīves brīdī, runā pats par sevi.
Parunājoties ar turienes latviešiem, es secināju, ka katram no satiktajiem ir kāda sāpe, kādas nenokārtotas attiecības, kāds neatrisināts konflikts, kas vistiešākajā veidā ietekmē lēmumu nedomāt par atgriešanos Latvijā. Vienīgais baltais zvirbulis starp viņiem ir mana meita – viņa zina, ka var atgriezties jebkurā brīdī, viņu te gaida, pēc viņas ilgojas un mīl.
Var ieviest nez cik reemigrācijas plānu, bet tie nedarbosies uz šiem cilvēkiem, kuriem trūkst vistuvāko un mīļāko cilvēku atbalsta un vēlmes būt kopā.
Ja kāds te, Latvijā, domā, ka tur viss krīt no gaisa, un gaida tikai naudas pārvedumus un dāvanas, tad tas arī ir viens no iemesliem, kas nesteidzina mūsējos atgriezties. Nē, arī tur ir jāstrādā, reizēm pat bez brīvdienām! Nepārtraukti sevi ir jāpierāda, jo esi taču svešais! Un tad tik ļoti noderētu kāds stiprs plecs, kāds mīļš vārds no savējiem, sajūta, ka tevi gaida…
Neturiet aizvainojumu, ja kādam tāds ir, bet meklējiet ceļu viens pie otra! Samīļojiet savus tuviniekus – tas ir vislabākais darbs, ko darīt uzreiz. Visi citi darbi var pagaidīt.
Un tagad es skriešu meklēt to skaisto kleitu, vecākā meita pie vīra jāizdod – tas ir bezgala svarīgi!
Lai tev šonedēļ viss izdodas un padodas!
