Lejasciema pagasta piemājas saimniecībā “Mērupe” neparasti saldumi top jau pasen, tomēr daudziem tie vēl arvien ir jaunums. Mājražotāja Lāsma Einberga domā, ka viņas saldās bumbiņas nav vēl nogaršojuši tie, kuri reti apmeklē zaļo tirdziņu. Tur viņai ir pastāvīgi klienti, kuri jūtas apbēdināti, ja tirgū Lāsmu neatrod.
Novadā nav konkurentu
“Esmu ievērojusi, ka pircējiem sevišķi garšo aveņu bumbiņas, kas arī man pašai patīk. Pavisam ir septiņu veidu saldumi, arī cepumi, un trīs veidu trifeles – melnās un baltās šokolādes, tagad arī zemeņu. Pēdējais jaunums ir zemeņu trifeles, kuras vēl nav piedāvātas pircējiem. Svaigas zemenes baltās šokolādes masā, kam apkārt ir sasmalcinātas kaltētas avenes, kas bumbiņām piešķir sārtu krāsu,” atklāj Lāsma.
Viņa secina, ka zaļajos tirdziņos nav līdzīga piedāvājuma, turklāt arvien tiek izdomāts kaut kas jauns. L.Einbergai patīk eksperimentēt. Tiklīdz uzzina vai pati izdomā jaunu recepti, vēlas to izmēģināt. Tagad mājražotāja sākusi kaltēt sablendētas zemenes, kurām pievienots medus. “Tas ir dabisks produkts, jo zemenēm pieliek tikai medu. Neliels saldums ir vajadzīgs, jo kaltētām ogām tā trūkst. Masu izrullēju uz pannas un lieku cepeškrāsnī. Taču tas nebūt nav labākais gatavošanas veids. Ir vajadzīga speciāla lielāka kalte, lai varētu gatavot šādus saldumus. Kad zemeņu plāksne ir sacietējusi, to sarullē un sagriež gabaliņos. Iznāk gardi batoniņi, kam pagaidām nav nosaukuma,” skaidro L.Einberga.
Apvieno ogas, sēkliņas un medu
Piemājas saimniecībā zemenes tiek audzētas 0,3 hektāru platībā, kuru ir paredzēts palielināt. Ogas tiek pārdotas arī svaigas, bet nerealizētās un sīkās zemenes, tāpat avenes varētu pārstrādāt. Tā kā ir arī bišu drava, medus saldajiem kārumiem nekad netrūkst. Dažādas sēkliņas, piemēram, saulespuķu, sezama, linsēklas, kā arī rozīnes un kaltētas dzērvenes Lāsmai ir jāiegādājas. Par katru saldo bumbiņu sastāvu liecina anotācija, kas ir pievienota celofāna maisiņos iesaiņotajām bumbiņām. To gatavošana ir roku darbs. Katrā paciņā ir 200 grami saldo našķu. Zaļais tirdziņš ir reizi mēnesī, reizēm Lāsma brauc uz tirgu arī Alūksnē. Tad ir jāsagatavo gan produktu klāsts, gan arī adījumi un citi rokdarbi pārdošanai. “Patiesībā uz tirgiem sāku braukt tieši ar adījumiem. Tagad topā ir šalles ar latviskiem rakstiem. Tās ada mana mamma, bet sašuju es. Šalles ir lieliska dāvana, tāpēc šobrīd tās ir sevišķi pieprasītas. Jūtams arī lielāks pieprasījums pēc saldumiem – gan no Lejasciema, gan citiem pagastiem man ir saraksti ar pasūtījumiem, kādus saldumus vēlas dāvanām vai cienastam,” stāsta Lāsma.
“Mērupe” jeb Lāsmas našķi
Mājražotājiem obligāti prasa iesaiņot produktus, bet tā tirgot ir arī ērtāk. Tiesa, svēršana un pakošana aizņem daudz laika. “Reizēm šķiet, ka vieglāk ir izgatavot bumbiņas, nekā tās sasvērt un iepakot. Katra ir jānosver, jāpieliek etiķete, jāaiztaisa un jāuzspiež lietošanas termiņš. Termiņš ir noteikts sešas nedēļas. Mājražotājiem ir atļauts pašiem novērtēt, cik ilgi var uzglabāt. Pārbaudot esmu secinājusi, ka arī pēc pusgada saldumiem nav nekādas vainas,” atzīst L.Einberga.
Sākumā Lāsma grieza trīsstūrīšus, bet gadījās, ka masa nebija tik stingra. Tad to savēla bumbiņās, un izrādījās, ka tās paciņā labāk izskatās. L.Einbergai Īrijā dzīvo māsīca, kurai viņa sūta savus saldos našķus. Protams, māsīca ar tiem cienā draugus un paziņas. “Pēdējo reizi tika sūtītas saldo bumbiņu paciņas ar nosaukumu “Lāsmas našķi”, jo tāds nosaukums Īrijā bija radies pats no sevis. Tur neviens nezina, kas ir “Mērupe”. Šeit man savu vārdu tomēr nepatiktu likt,” skaidro Lāsma.
Tortes – sākums un turpinājums
Lāsma cep arī tortes. Iespējams, tieši ar tām sākās viņas patika gatavot un cept. “Mērupe” ir Lāsmas dzimtās mājas, kur savulaik viņa palīdzēja vecmāmiņai putot olas un sviestu tortēm. “Pati nopietnāku torti izcepu sava dēla dzimšanas dienā pirms desmit gadiem. Tiek ceptas mājas tortes gan ar vārītu krēmu, gan ar iebiezinātā piena vai kakao krēmu, gan ar olbaltuma vai smilšu mīklas kārtām, gan ar maskarpones kārtu,” saka Lāsma. Tortes viņai pasūta galvenokārt bērnu un ģimeņu svētkiem.
Lāsma ir beigusi Barkavas arodvidusskolu, kur ieguva pavāres diplomu. Varētu strādāt savā specialitātē, tomēr secināja, ka to nevēlas. “Kad skolā bija jāraksta, kas vēlos būt, es nekad nezināju, ko atbildēt. Esmu secinājusi, ka es nekad nevarētu iet uz darbu, kur vajadzētu strādāt astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā. Izvēloties mājražošanu, esmu pati par sevi un varu darboties tad, kad gribu un varu, kaut vai naktī,” akcentē Lāsma.
Viņas mīļākā vieta ir virtuve. Saldās bumbiņas un cita produkcija ir pieprasīta, tāpēc vajadzētu citu lielāku telpu un palīgus. Tad saldumus varētu piedāvāt ne tikai tirgū, bet arī veikalos. Mājražošanu paredzēts izvērst saimniecības ēkā, bet ir vajadzīgi līdzekļi, lai tur ierīkotu ūdensvadu un kanalizāciju. Pievērsties mājražošanai viņu mudināja Inguna Ozola, kura cep maizi un dzīvo netālu. “Inguna rosināja darboties, jo zināja, ka mājās daudz cepu un gatavoju, tāpēc varētu visu oficiāli noformēt. Secināju, ka tiešām saldumus varu piedāvāt arī citiem,” saka Lāsma. Idejas arvien jaunām saldumu receptēm viņa gūst internetā, tomēr tās vienmēr pārveido pēc savas gaumes un garšas.
