Lejasdraudzē adventes pirmajā svētdienā viesojās bīskaps Einārs Alpe, lai pasniegtu Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas apbalvojumu “Uzticības vairogs” ilggadējai draudzes vecākajai Irēnai Cīmurei, draudzes loceklei Valdai Degunei un ērģelniecei Ingai Kalniņai.
Luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss “Dzirkstelei” stāsta, ka V.Degune draudzē darbojas kopš atmodas laika, vienmēr bijusi draudzes padomē. Kalpo no sirds un visu vienmēr cenšas izdarīt precīzi un kārtīgi. Viņa organizēja arī lūgšanu telpas remontu un jumta nomaiņu draudzes namam. “Valda vienmēr apmeklē dievkalpojumus. Palaikam gan saka, ka gribētu savu kalpošanu uzticēt kādam jaunākam, taču līdz šim ir pierunāta un atsaukusies turpināt. Vienmēr labprāt uzņēmusi ciemos mācītājus un zina pastāstīt par savas dzimtas vēsturi. Valdas tēvs un māte piedalījās kapličas celtniecībā, kur tika noturēti dievkalpojumi, pirms draudze atguva draudzes namu,” stāsta I.Matīss.
V.Degune “Dzirkstelei” atzīst – nebija iedomājusies, ka būtu to nopelnījusi. Ticības pasaulē viņu ieveduši vecāki. “Kad biju maza meitene – trīs, četrus gadus veca, mamma vakaros, kad jau biju gultā, mācīja skaitīt lūgšanu. Svētdienās vecāki brauca uz dievkalpojumu Lejasciema baznīcā, un tas viņiem bija liels notikums. Kad vecāki gatavojās iet pie dievgalda, viņi nekad neēda brokastis. Reizēm paņēma arī mani līdzi uz baznīcu, bet es jau tad biju maza, kaut gan atceros, kā izskatījās baznīca no iekšpuses. Baznīcu saspridzināja 1944.gada augustā,” atceras V.Degune.
Viņai ticība palīdz dzīvot un dod spēku. “Kad es aizgāju pensijā, sāku vēl vairāk pievērsties ticībai, jo tad bija liels personīgs pārdzīvojums. Tad es sapratu, ka cita nav, ko lūgt, kā tikai palīdzību Dievam,” atzīst V.Degune. Viņa šajā laikā vēlētos, lai Dievs visiem dod veselību, lai cilvēki būtu labestīgi un saticīgi.
I.Kalniņai šis apbalvojums ir ļoti īpašs. “Nejūtos, ka esmu to pelnījusi. Vienkārši man patīk spēlēt klavieres, patīk spēlēt ērģeles. Pēc dabas esmu diezgan slinks cilvēks, tāpēc tas, ka man ir pienākums katru svētdienu piedalīties dievkalpojumos kā ērģelniecei, ir liela Dieva dāvana! Tā ir iespēja dzirdēt Dieva vārdu, pārdomāt dzīvi, aizlūgt par saviem mīļajiem. Ar baznīcas liturģiju 1990.gadā mani iepazīstināja Daira Karole un Ilzīte Smiltāne, kuras jau tajā laikā kalpoja Gulbenes draudzē kā ērģelnieces. Un nu jau 27 gadus spēlēju ērģeles dažādās baznīcās. Tagad esmu ērģelniece Lejas un Velēnas draudzēs. Katru dievkalpojumu gaidu kā svētkus dvēselei,” viņa saka.
Mācītājs I.Matīss uzsver, ka I.Kalniņa vienmēr ir sirsnīga, atsaucīga, laipna, nesavtīga, pašaizliedzīga un ar lielu interesi ticības jautājumos. “Es viņu vienmēr esmu uztvēris, kā ļoti labu draugu, uz kuru varu paļauties. Viņa izturējusies vienmēr ar cieņu un patiesu dievbijību. Inga Kalniņa ir pelnījusi saņemt pateicību vairāku draudžu vārdā. Taču tieši Lejasciema draudzi pēdējos gadus ir uzsvērusi kā savas garīgās mājas, tādēļ arī rosināju pasniegt bīskapu “Uzticības vairogu” viņai tieši Lejas draudzē,” stāsta I.Matīss.
Savukārt I.Cīmures ticības dzīve ir piepildīta vārdos un darbos. I.Matīss stāsta, ka viņa ir izaudzinājusi audžubērnu, brāļa bērnus un uzņēmusies rūpes par slimo vīru. Kopš 2003.gada viņa ir draudzes vadītāja. “Draudze no viņas ir saņēmusi nesavtīgu kalpošanu visu šo gadu garumā, kaut arī pašai ir bijušas un ir ārkārtīgi lielas grūtības un smagums, ko nest. Vienmēr atbalstījusi visus kalpojošos mācītājus un izturējusies ar lielu cieņu. Nekad nebaidās apliecināt savu ticību un par to pastāvēt. Uzticīga Dievam kā draudzē, tā arī sabiedrībā,” tā viņu raksturo mācītājs.
Pati I.Cīmure gan nejūtas, ka būtu pelnījusi šo apbalvojumu. Viņa “Dzirkstelei” saka, ka tas ir visu draudzes bijušo priekšnieku un draudzes nopelns. “Viens jau nav karotājs. Draudze ir draudzīga, un visi, kas nāk, tie dara,” viņa saka.
