Piektdien no priekiem, ka darba diena beigusies par pāris stundām ātrāk, aizmirsu darbā telefonu. Sākumā iestājās tāds neliels stresiņš – kā es tagad bez sakariem ar ārpasauli, bez interneta, bez saziņas ar draugiem? Bet viss jau notiek tā, kā tam jānotiek. Satiku uz ielas draudzeni, aizgājām uz kafejnīcu, pasēdējām un parunājāmies. Tāda nesteidzīga pasēdēšana, kad neviens netraucē ar telefona zvanu, kad pati nepametu ik pa brīdim acu skatu telefona virzienā, vai tik kāds kaut ko nav atrakstījis. Viss bija jauki līdz brīdim, kad viņu aizsauca prom kāds zvans.
Un tad es aizdomājos. Kā mēs kādreiz dzīvojām bez šiem zvaniem, kas mūs noķer pat meža vidū? Normāli dzīvojām, pat labi. Biežāk satikāmies, rakstījām vēstules un apsveikumus jubilejās. Dažu labu gadu pastkaste bija pilna ar Ziemassvētku kartītēm. Radu tantes ar savu trīcošo rociņu uzrakstījušas apsveikumus un dzejolīšus. Kā man tā visa pietrūkst! Lai cik mīlīga bildīte atsūtīta virtuāli, tā nespēj dot tās emocijas, ko īsta vēstule aploksnē!
Protams, šobrīd tāds dzīves ritums nav iedomājams. Diez kā izskatītos, ja steidzamu jautājumu gribētu atrisināt, bet cilvēks nekad nebūtu uz vietas savā darba vietā vai pastnieks ar telegrammu lēnām čāpotu no mājas uz māju visu garo dienu?
Mūsdienu mazie bērni ļoti atšķiras no manas paaudzes mazuļiem, līdz ar to šobrīd telefons pirmklasniekam nepavisam nav modes lieta, bet nepieciešamība. Cits jautājums ir par to, vai mazajam ir vajadzīgs jaunākās paaudzes aifons vai pietiek ar pavisam vienkāršu telefona modeli, bet tas lai paliek katra paša ziņā!
Brīvdienas bez telefona man palīdzēja izdarīt daudz un dažādu labu darbu, piemēram, beidzot ieziemot savu lavandu lauciņu, izbaudīt pirmo sniegu kopā ar suni. Viņš gan pacentās mazliet pagarināt sniega priekus, ienesot veselu kupenu istabā uz ķepām un purna!
Un man ir skaidrs, ka es šogad rakstīšu apsveikumus – pavisam īstus, jo sūtīšanas prieks ir tikpat liels kā saņemšanas prieks, tāpēc raksti tu arī! Es gaidīšu!
