Dzīves skolā neliek atzīmes, bet ar neveiksmēm sit pa pieri, un tāda rīkste ir ļoti iedarbīga. Kaut gan nezinu, kad sekos nākamais sitiens, belziens vai varbūt izlauzīsies zemapziņas šņuksts, arvien ceru, ka saņemšu arī kādu dzīves skolas “godarakstu”. Vai tādus vispār dod? Varbūt tas ir tad, kad uzsitu sev pa plecu un nočukstu: „Malacīte, tu to paveici!” Kas var būt vienkāršāk, nekā sevi uzlielīt? Tas neko nemaksā, un ir tikai jāsaņemas, lai saskatītu gaišo mākoņa maliņu arī pelēkā dienā. Ir tikai jāieiet sevī un jāpārdomā, vai tie „velni”, kas reizēm lēkā pa priekšu, ir tik melni, kā tos mālē. Lielu atslodzi un bezrūpības sajūtu dod daba un kustības. Tās ir tās nenovērtējamās zāles, kas tautā pazīstamas kopš seniem laikiem. Tā arī daru: paņemu savus nūjošanas piederumus un prom pa dubļaino ceļu, domādama vai nu tikai par to, kā kustināt rokas un kājas, vai arī apcerīgi veros plikajos kokos un zaļi pelēcīgajā laukā.
Ir Katrīnas diena, kad jau vienmēr miglains un mitrs. Pēc šīs dienas laika apstākļiem spriež par laiku uz Andreja dienu un tālāk – Ziemassvētkiem. Dabas loks ir kopš seniem laikiem ļaužu prognozēts un ievērots. Pēc lietus spīd saule, pēc asarām nāk atvieglojums, un no laika attāluma neviena ķibele nav nepārvarama. Arī dabā viss sazaļos, pasaule būs atkal dzīvelīga un tik koša, ka acis no gaismas sāpēs un būs jāuzliek saulesbrilles… Ceru! Pārāk spilgta gaisma, tāpat kā bērnišķīgs un neapvaldīts prieks un prāta nekontrolēta sajūsma, arī nav vienmēr pozitīva. Vajag uzlikt filtrus. Pārmērīga sajūsma iedarbojas kā narkotiku deva – īslaicīgi, bet reizēm arī tik relaksējoši. Es nekad neesmu narkotikas lietojusi un bērnišķīgo vai pat vecuma reizēm muļķīgo prieku atzīstu par garīgajām narkotikām. Arī daba ir kā narkotikas, ko baudīt, tikai jāatrod pareizais skatiena rakurss. Skat, no meža pa brikšņiem izlien stirnas un, baltos dibengala spoguļus spīdinot, pārlec pāri ceļam. Vai es sabaidīju stirnas vai stirnas mani? Tām savas gaitas, tāpat kā man savējās. Mēs tikai apmainījāmies iespaidiem. Uz ceļa uzlīduši daži vēl nesastinguši gliemeži, savas mājas uz muguras turot. Gliemeža kāja sapinusies dubļu mēķī. Kur aizlīdīsi, gliemezi, muļķīti? Vasarā man viņu nav žēl, bet šodien es tos salasu un iemetu ceļmalas zālē. Lai cerība uz pavasari un atmošanos saules siltumā dod spēku paslēpties! Katra dzīva radība ir svarīga, un tikai „visas pasaules naba”, kā mēs uzskatām cilvēku, domā, ka mazās radības nav nekas un ir bez nozīmes. Dabā viss ir līdzsvarā!
Kad esmu izstaigājusies, izdomājusies, Katrīnas dienu satikusi, dabas pelēcību un tādas pašas domas ar kustībām pārvarējusi, mans prāts ir nomierinājies un jau mierīgāk rit tālāk dzīves skolas šodiena. Vai šai skolai ir starpbrīži? Pa radio spēlē jautru melodiju. Kustinu ritmā kājas. Labi! Kas būs rīt, nedomāju. Mani plāni ne vienmēr sakrīt ar Dieva plāniem. Ir tikai šī diena! Gudri cilvēki brīdina, ka citas dienas var arī nebūt, tāpēc baudīsim šo! Jāzina tikai, kas ir bauda, vai tā fiziska vai garīga.
Sen pazīstams uzskats, ka visas nelaimes sākas no salīdzināšanas. Varbūt ir otrādi – no salīdzināšanas rodas laimes vai arī skaudības sajūta: viņam ir, bet man nav?
Iegriežos netālās kaimiņienes sētā. Veca vientuļa sieviņa daudzus gadus dzīvo viena kopā ar diviem kaķiem. Viņa mēdz skaudri pajokot un runāšanu bieži griež uz pozitīvo, nezūdoties par to, kā viņai nav. No viņas var daudz mācīties. Visvairāk pieticību un pacietību.
„Nekas, ka netieku vairs uz veikalu! Diena palikusi īsa, un tagad pie durvīm pirmdienās autoveikals. Ir, ko gaidīt. Kad pienāks laiks, atbrauks arī apbedīšanas birojs. Nebūs mana bēda, kas notiks pēc tam.” Par pēdējo spriedumu neesmu pārliecināta, ka tā viņa arī domā. Drīzāk jau baidās domāt.
,,Un kā tad viņi zinās, ka laiks braukt?” pēkšņi man izsprūk.
,,Ir jau autoveikalā labi cilvēki, un pastniece arī reizi nedēļā piebrauc. Mironis jau var pagaidīt.”
Cauri viņas vārdiem saklausu neremdināmo sāpi par vientulību. Zinu, ka viņai ir arī dēls un mazdēls, kuri dzīvo pilsētā. Sazvanīties viņa vairs nevarot, jo mājās nav elektrības. Visi vadi esot sapuvuši – tā viņa saka. Un par jaunu visu pārvilkt nesanākšot līdzekļu. No ugunsgrēka arī esot bail. Būda, kas brūkot kopā, personīgā. Neesot jau pati bez piederīgajiem un pagastam negribot labuma prasīt. Reizēm uzrakstot vēstuli kādam radiniekam, arī dēlam un apsveikumu kartītes abiem mazbērniem, vismaz uz – Ziemassvētkiem un Lieldienām. Soloties jau atbraukt biežāk ciemos, bet tas darbs… nevarot tā skraidīt. Ja nu pāris reizes gadā sagaidot. Lai pastnieci satiktu, kaimiņiene arī kādu avīzīti un žurnālu pasūtot. Pastniece esot kā savs cilvēks un pēc pasūtījuma pasta preces atnesot: sveces, radio baterijas, kādus niekus, pavasarī dārzeņu un puķu sēklas. Pat gumijas zābaki, zeķes, kastroļi un bleķa krūzes esot pasta veikalā. Viņai esot viss labi, viena pieradusi, jo daudzi jau dzīvojot vieni.
Pie sevis apņemos biežāk kaimiņieni apmeklēt, jo man būs prieks, ja viņai sagādāšu prieku. Pēc tādas ciemošanās jūtu, ka atkal vienu dzīves skolas eksāmenu labdarībā esmu kārtojusi, bet ielieku sev tikai viduvēju atzīmi. Līdz teicamai atzīmei man tālu. Tad jāuzņemas lielākas rūpes, ne tikai tādas retas ziņkārības vizītes. Arī mans egoisms ir uzblīdis un pašlabumā izplēties. Sevi attaisnoju, ka bieži un uzmācīgi ciemiņi nav labi. Tā teica arī mana vecmamma. Katram savs krekls tuvāks! Bieži pārdomāju, kā kaimiņiene var tā dzīvot bez strāvas, bez telefona, un droši vien arī aukstums ir pastāvīgs šīs sētas viesis. Cik man ir labi, ka nav tādu klapatu kā kaimiņienei! Saka, ka dalīta bēda ir pusbēda, bet, ja savu bēdas pusi otram pieliksim, viņam jau būs pusotra bēda: sava un manas bēdas puse. Kurš to varēs panest? Dalīties priekos un bēdās vairs neesot pieņemts.
Pēc Katrīnas dienas – Latvijas mirušo piemiņas diena. Kapu apmeklēšana latviešiem ir vesels kults vai tikai tradīcija? Mēs mīlam kapus un ieklausāmies savā sirdsapziņā, mācot jauno paaudzi šo saikni nepārraut. Varbūt esam tikai māņticīgi? Apmeklējot kapos savus piederīgos, ievēroju, ka netālu pie kapu kopiņām nolikta buķete sārtu rožu. Tātad šinī ģimenē ir bijis notikums un dvēseles vajadzība atnest sveiciena ziedus arī mīļajiem. Skaisti! Garīgā saikne starp to un šo pasauli tā ir saglabāta. Ne jau garāka un krāšņāka svece, greznāki ziedi liecina par patieso pateicību un gaišajām atmiņām. Tās mājo mūsu sirdīs.
Kādus priekšmetus vēl man pasniegs dzīves skola, rādīs laiks. Šinī skolā mācību programma ir neparedzama un katram citādāka. Vieni no dzīves skolas gūst lielu tālāko pieredzi, citiem mācības kā zivij ūdens: noskurinās gan, bet atkal dabū ar to dzīves grābekli pa pieri.
