Ir pirmā darbdiena pēc svētku brīvdienām. Ir tik jauki atgriezties darbā pēc ilgāka laika prombūtnes! Man paveicās – pa vidu starp svētkiem vēl bija atvaļinājums, bet tas veicināja to, ka šorīt pamošanās nebija nemaz tik viegla.
Lai vai kā – gads ir sācies! Ar salūtu un kūkām, ar šampanieti un jautrību. Kā katru gadu es sagaidīju un atzīmēju arī savu tuvo cilvēku Jaungadus, kas sākas stundu un divas stundas vēlāk.
Bet vēl pirms šīs jautrības, iepriekšējā dienā, nejauši uzdūros kādam izmisušam palīgā saucienam. Cik tas šobrīd ir izplatīti – kāds no ģimenes dodas peļņā uz ārzemēm cerībā, ka atrisinās iekrājušās finansiālās problēmas, pabaros ģimeni un sagādās bērniem dāvanas uz svētkiem, bet tur viņu sagaida negodprātīgi cilvēki, kuri izmanto darbaspēku un beigās nesamaksā par padarīto.
Tas nav nemaz tik viegli – palūgt palīdzību pilnīgi svešiem cilvēkiem. Tāpēc, ja māmiņa ir saņēmusies, viņu nedrīkst nosodīt, kā diezgan bieži nākas redzēt, bet – tieši otrādi – nekavējoties vajag sniegt palīdzību, kādu un cik nu kurš var atļauties, jo pirmais, kas jāizdara, ir jāpabaro bērni, pēc tam var noskaidrot, kāpēc ir radusies tāda situācija, sākt kādu mācīt dzīvot.
Cilvēki ir tik dažādi – viens ir cīnītājs un tiek pats saviem spēkiem galā, otrs nav tik spēcīgs un savā izmisumā ir gluži viens. Mūsu mazajā Latvijā nav svešu bērnu, visi ir mūsējie. Un ja nu esi palīdzējis kādam, kurš vēlāk kļūs par zinātnieku vai inženieri, pasaulslavenu grāmatu vai filmu autoru? Tad varēsi ar visām tiesībām uzsist sev uz pleca un teikt: manējais, lepojos!
Neko nejautāju māmiņai, jo pēc nodurtā acu skata redzēju, ka nejūtas labi, tikai noteicu: ja nu kas, zvani, tev ir mans telefona numurs! Jo ir svarīgi ne tikai palīdzēt akūtā situācijā, bet pieskatīt arī turpmāk. Es ticu, ka šī meitene izķepurosies no šīs situācijas un visu sakārtos savā dzīvē. Ticu, ka bērni būs paēduši un laimīgi.
Lai tev vienmēr ir kāds, kurš palīdz, atbalsta un pieskata!
