Par decembra spēlētāju LBL 2 ir atzīts “Gulbenes Buku/BJSS” spēlētājs Ingars Aizpurs. “Ir patīkami!” “Dzirkstelei” atzīst Ingars.
Viņš ir Gulbenes komandas uzbrucējs un decembrī palīdzēja komandai uzvarēt četrās spēlēs, vidēji katrā laukumā pavadot 33 minūtes, gūstot 20 punktus, izcīnot 9,5 atlēkušās bumbas, izdarot 3,8 rezultatīvas piespēles un nopelnot vidējo efektivitātes koeficientu 23,8.
Pedagoga grāds noder
Ingars dzimis, audzis un mācījies Gulbenē. Skolas zinības uzkrājis Gulbenes vidusskolā, arī Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, bet 12.klasi tomēr pabeidzis Gulbenes vidusskolā. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņš devās studēt pedagoģiju uz Latvijas Universitāti. “Mani tas interesēja, un to varēja ļoti labi apvienot kopā ar sportu. Tagad man noder mans pedagoga grāds,” saka Ingars. Viņš tagad ir basketbola treneris un trenē sporta skolā pašus mazākos basketbolistus , kuriem ir 7 un 8 gadi, kā arī no rītiem vada individuālos treniņus.
Ingars atzīst, ka viņam ļoti patīk strādāt ar maziem bērniem, jo viņi rada pozitīvas emocijas. “Kad viņi ir priecīgi, arī es esmu priecīgs. Pēc trīs mēnešu treniņiem jau redzu, ka viņi jau kaut ko ir apguvuši, un par to man pašam kā trenerim ir prieks. Bērni tagad ir ļoti gudri. Daudz laika pavada virtuālajā pasaulē, līdz ar to savaldīt viņus reizēm ir problemātiski. Tas nav vienkārši. Pedagoga darbs mūsdienās nav viegls. Bērni atļaujas daudz ko,” ir pārliecinājies jaunais basketbola treneris.
Viņš atzīst, ka vēlētos izaudzināt profesionālus sportistus, kaut gan svarīgāk par to esot izaudzināt labu, disciplinētu cilvēku, kuram dzīvē ir mērķi. “Pirmkārt, lai ir labs cilvēks, jo basketbols jau nav mūžīgs. Profesionāli to spēlēt nevar nemaz tik ilgi. Agrāk tie bija 32 gadi, tagad gan var spēlēt pat līdz 40 gadiem, bet nu tad jābūt ļoti labā formā un lai nav bijušas traumas,” stāsta Ingars.
Pēc zaudējuma naktīs nevarēja gulēt
Pašam Ingaram ceļš uz basketbolu sācies ļoti vienkārši. Basketbolu spēlējis viņa vecākais brālis Arnis, un tas aizrāvis arī Ingaru. Basketbols viņam iekritis sirdī jau bērnībā. Viņš atceras, kā, būdams mazs puika, sēdējis pilsētas stadionā un skatījies, kā lielie spēlē. Pats kautrējies prasīt, vai arī var paspēlēt. “Beigās saņēmu drosmi un mazliet uzspēlēju ar lielajiem puišiem,” smaidot atminas Ingars.
Viņš basketbolu sācis spēlēt 7 gadu vecumā, kad mācījies 1.klasē. Toreiz visi klases puiši esot spēlējuši basketbolu. “Protams, pa vidu bija posmi, kad basketbolu nespēlēju. Bet kopumā spēlēju līdz pat šai dienai,” saka Ingars. Viņš skolas laikā bija iekļauts arī vieglatlētikas izlases kandidātos. “Es varēju izvēlēties, ko darīt, un tomēr priekšroku devu basketbolam,” viņš saka.
Ingaram spilgti atmiņā palicis pirmais treneris Jānis Sprudzāns, kurš iemācījis basketbola pamatus. Savukārt kā traģikomisku gadījumu Ingars atminas to reizi, kad ar Rīgas komandu devies uz starpvalstu jaunatnes sacensībām. “Es uzgāju laukumā un divdesmit sekunžu laikā guvu traumu, un tā arī nedabūju uzspēlēt,” viņš atceras. Savukārt iespaidīgākie panākumi – kad pirms sešiem gadiem ar Gulbenes komandu tika izcīnīta 3.vieta arī LBL 2. “Ar “Latvijas Universitāti” LBL palikām ceturtie, un es pēdējā – izšķirošajā – spēlē izvilku mūsu komandu pusfinālā, turklāt vēl būdams slims. Tas man bija gan kā sasniegums, gan varoņdarbs,” atzīst Ingars, kurš LBL ir spēlējis gan Latvijas Universitātes, gan Liepājas komandā.
Ja spēle tika zaudēta, agrāk Ingars to ļoti ņēma pie sirds, bet tagad mēģina saprast, analizēt, kāpēc bija zaudējums, un cenšas, lai, piemēram, kļūdas netiktu pieļautas nākamajā spēlē. “Bet tas jau ir normāli – pārdzīvot. Cenšos, lai nav tā, ka naktī nevaru aizmigt, jo tā arī ir bijis pēc zaudējuma,” neslēpj Ingars.
Dzīves kārtis salikās veiksmīgi
“Es divus gadus dzīvoju Liepājā, tāpēc atbraukt uz mājām Gulbenē bija problemātiski – liels attālums. Iedod man vienu brīvu dienu, bet es nekur netieku. Pagājusī sezona man beidzās ar operāciju, un es šaubījos, vai vispār spēlēt. Tad man piezvanīja treneris Artūrs Brūniņš un vaicāja, vai es vēlos spēlēt “Bukos”. Es ar lielu prieku piekritu. Esmu apmierināts, ka atgriezos. Man kārtis tā veiksmīgi salikās. Varu strādāt gan kā treneris, gan arī spēlēt. Viss ir fantastiski! Pa dienu man ir bērniem treniņi, vakaros – komandas treniņš. Reizi nedēļā mēs ar komandu braucam uz Rīgu trenēties,” stāsta Ingars.
Viņš arī nenoliedz, ka “Bukiem” šosezon iet kā pa kalniem. Pagaidām gan otrais aplis ir iesācies labi. “Neteikšu, ka ceram uz čempionu titulu, kaut gan, protams, gribam! Mūsu komandas mērķis ir pārvarēt pirmo “play off” raundu un tad, ja izdosies – tikt, cik vien tālu ir iespējams. Komandā ir labi spēlētāji, gandrīz visi ar LBL pieredzi. Visi dara savu darbu un cenšas, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk un izcīnītu uzvaras, lai pēc iespējas labāk pārstāvētu Gulbeni. Nevar teikt, ka nav tādas iespējas, lai atgrieztos “Buku” ziedulaiki. Kaut kā vēl tam pietrūkst, bet iespēja ir,” domā Ingars, kurš par savu turpmāko karjeru pagaidām nedomā.
Savā brīvajā laikā viņš aizraujas ar pašattīstīšanos, mēģina meditēt, lasa grāmatas. “Garlaicīgi mazpilsētā nav, un tas ir tikai mīts, ka te nav, ko darīt. Ja grib, tad vienmēr ir, ko darīt!” ir pārliecināts basketbolists.
