Ilgi nebija jāgaida, lai sapnis materializētos, un jau Lieldienās Kristos un Klāra klusēdami sēdēja krēslos viņas mājas terasē un klausījās vēja zvanu maģisko melodiju. Izrādījās, arī viņam patika šāda mierpilna noskaņa, kas abu dvēseles satuvināja vēl vairāk. ”Un ko gan vairs daudz vairāk gribēt, kad mūža atvasara iet uz otru pusi…” abi vienprātīgi sprieda, tomēr Klāras guļamistabu Kristos vēlējās apskatīt tuvāk.
Šim vakaram sekoja daudzi līdzīgi, un, sirsnīgām jūtām un kopīgām interesēm vienoti, viņi vairs nedomāja par saviem gadiem. Visu savu brīvo laiku Klāra veltīja mīļotajam vīrietim un kaķiem. Kopīgās sarunās dzima dažādas jaunas idejas, un daļu no tām ar citu atbalstītāju palīdzību arī izdevās realizēt. Kaķu parks pamazām ieguva aicinošu izskatu un līdz ar to piesaistīja vairāk apmeklētāju.
Starp tiem atradās kāds galdnieks, kas no dēļu atgriezumiem prasmīgi izgatavoja skaistas un ērtas nojumes. Namīpašnieks, kuram kāda dzīvokļa īrnieki aizbraucot bija atstājuši savus trīs kaķus, līdz ar dzīvniekiem patversmei uzdāvināja arī nolietotos matračus un segas. Iecienītas tavernas īpašnieki apņēmās reizi nedēļā piegādāt viesu neapēstos gaļas produktus, un drīz vien kaķu kažoki atguva spīdumu. Turklāt daudzi apmeklētāji, kas parkā ieradās kopā ar saviem bērniem vai mazbērniem, līdzi atnesa arī kaķu sauso barību.
Klāra, Kristos un Jannis priecājās, ka viņu iesāktais darbs guvis labu atbalstu. Bija jūtams, ka kaķu ikdienā atgriežas pārticība un laisks miers. Klāra joprojām pieskatīja kaķu veselību un rūpējās par jaunajiem iemītniekiem, starp kuriem gadījās arī tādi, kas smagi cietuši no cilvēka rokām un pārdrošas joņošanas starp mašīnām. Tos visbiežāk nakts tumsā kāds zinātājs pārmeta pāri sētai un pameta likteņa varā. Protams, cietušās ausis un ķepas vairs neatauga, tomēr, Klāras aprūpēti, mājdzīvnieki pamazām atkopās. Grūtāk bija ar uzticēšanos cilvēkiem. To atjaunot bija daudz sarežģītāk… Daži no šiem cietušajiem kaķiem izturējās agresīvi, un tos nācās uz laiku izolēt. Citi turpretim bija kļuvuši flegmatiski, tomēr arī tos Klāra nevēlējās pamest likteņa varā. Gluži tāpat kā pret saviem slimniekiem, arī pret šiem mājdzīvniekiem Klāra izturējās ar maigumu. Viņa zināja, ka maiga, mātišķā mīlestība un rūpes spēj paveikt neiespējamo.
Pie Klāras saprotošās uzmanības un rūpēm ātri vien pierada arī Kristos. Vasarā viņu gandrīz ik vakaru varēja manīt sēžam Klāras terasē un klausāmies vēja zvanu maģiskās skaņas. Mājas saimniece tikām naski rosījās virtuvē, jo viņa zināja – mīlestība visai bieži “iet caur vēderu”. Kristos tai ļāvās kā mazs bērns, un, lai Klāra ticētu, ka viņam garšo, centās apēst visu, kas tika celts priekšā.
Tad, kaut kad rudens pusē, Jannis devās atvaļinājumā uz Grieķiju un atveda no turienes Klārai dāvanas – bezgala skaistus vēja zvanus. Smalkie veidojumi no stikla atgādināja greznus putnus ar garām astēm, bet Kristos centās apslāpēt viņas sajūsmu, sakot, ka tie ir vienkārši, stilizēti ziedi. Viņam ļoti nepatika šī drauga dāvana, lai gan, kā to saprata Klāra, Kristos nespēja pieņemt faktu, ka vēja zvanus uzdāvinājis Jannis. Iespējams, tieši tas bija īstais iemesls, kādēļ viņa tos bērnišķīgā spītībā pakāra istabā, pašā acu priekšā, tiesa, ar piebildi, ka vēlāk atradīs vietu dārzā.
Pēc divām nedēļām jaunie vēja zvani patiešām tika iznesti ārpusē un iekārti goda vietā – starp divām dārza laternām, ko nesen uzstādīja Kristos. Tagad vakara gaismā trauslie putni mirgoja visās varavīksnes krāsās, un Klāra nespēja vien beigt par tiem jūsmot. Sastopot Janni, viņai vienmēr bija kas stāstāms par neticami skaistajām krāsām un skaņām, kādas viņas dārzā ienesuši šie brīnumainie vēja zvani.
Jannis bezgala lepojās ar savu veiksmīgo dāvanu un staigāja, krūtis izriesis. Uz Klāras sajūsmu viņš atbildēja ar skaļiem smiekliem, un tajā pašā laikā ar acs kaktiņu vēroja, cik greizi Kristos abus vēro. Nekā slikta jau viņu sarunās un smieklos nebija – tikai tāda bērnišķīga divu sešdesmitgadnieku blēņošanās un drauga pakaitināšana. Tāda bezgala vienmuļa un ierasta bija kļuvusi ikdiena. Laikam jau abiem gribējās, lai Kristos kaut kā izrāda savas tiesības uz Klāras sirdi. Bet viņš tikai greizi lūrēja, bozās un kaut ko purpināja zem deguna. Varbūt kļuva mazrunīgāks un retāk gāja ciemos pie Klāras, tikai viņa to nemaz nepamanīja, jo bija pārņemta ar rūpēm par divām jaunām kaķu māmiņām, kurām kuru katru dienu bija gaidāmi mazuļi. Pēc tam sekoja rūpes par kaķēniem, tad par citiem pamestajiem kaķiem, un galu galā – Kristos jau turpat vien bija.
Ja viņiem tagad pajautātu, kāpēc abi toreiz tā māžojās, Klāra atbildētu ar skumju smaidu un stāstītu par naivām cerībām saņemt ja ne laulību vai kopdzīves piedāvājumu, tad vismaz kādu mazu ziedu pušķīti dāvanā. Jannis? Viņam Klāra patika sen, un, ja jau Kristos savu mīļo neprec, viņš altāra priekšā bija gatavs stāties kaut vai rīt.
Kad jautrība ap šiem vēja zvaniem bija rimusi, Jannis apsolījās uz Ziemassvētkiem Klārai atvest vēl skaistākus. Sākumā Kristos domāja, ka tā ir tikai tāda tukša lielīšanās, lai pakaitinātu savu veco draugu, bet vēlāk, kad Jannis paziņoja, ka decembrī viņš dosies pie brāļadēla uz Lielbritāniju un atgriezīsies tikai uz svētkiem, viņš aizdomājās. Tomēr nekāda konkrēta rīcība no viņa puses tā arī nesekoja…
Tad kādu mēnesi visu starpā iestājās pamiers, katrs darīja savu ierasto darbu un izturējās draudzīgi. Decembra sākumā Jannis patiešām aizbrauca ciemos, un nu Kristos varēja pilnībā baudīt Klāras uzmanību. Drīz vien abi bija piemirsuši muļķīgās nesaskaņas un plānoja kopīgu Ziemassvētku svinēšanu. Jannis sarunās netika pieminēts un šķita pilnībā aizmirsts.
Klāra pirmā ierunājās, ka gatavo mīļotajam kādu pārsteigumu. Īpašu un personisku. Viņa klusībā cerēja, ka šis mājiens liks sarosīties arī citkārt attapīgajam draugam, jo kurš gan nezina, ka Ziemassvētki ir arī mīļu dāvanu laiks. Tomēr Kristos tikai muļķīgi smaidīja un solīja parūpēties par kādu gardumu arī no savas puses.
Vēlāk abi kopīgi izdekorēja eglīti, ar lampiņu virtenēm izrotāja terasi, un vakara stundās, kad tās mirgoja, vēja zvanu sīkā trīsēšana radīja neaprakstāmu iespaidu. No ielas izskatījās, ka Klāras māju ieskauj tūkstoši sudrabotu jāņtārpiņu.
Trešajā adventē viņi abi kopā aizgāja uz baznīcu, jo Kristos teicās izjūtam garīgu vajadzību. Viņš gan arī iepriekš svētdienās mēdza iet uz dievkalpojumiem, jo tieši tur varot atgūt līdzsvaru un mieru domās. Tāpēc viņu arī nesatraucot intrigas un materiālas problēmas, jo kā vienas, tā otras ar laiku aizmirstoties. Pēc dievkalpojuma, kur abi rāmā mierā sēdēja viens otram cieši blakus, Kristos pēkšņi paziņoja, ka viņam uz četrām dienām jāaizbrauc, bet Ziemassvētku vakarā viņš noteikti būšot pie Klāras.
Viņa nejautāja, kurp draugs dosies, tikai nopriecājās klusā cerībā – varbūt tomēr arī Kristos sagādās kādu pārsteigumu. Prātā gan nāca tikai doma par jauniem vēja zvaniem, jo kaut kā taču vajadzēja pārspēt Janni…
Tikmēr Klāra nopirka milzīgu kārbu, kurā ērti varēja ielocīt slepeni no drauga adīto rakstaino svīteri. Viņa jau tagad zināja – Kristos par to būs sajūsmā, jo vecajam džemperim piedurknēm elkoņi galīgi izdiluši un baltie ziemeļbrieži tik tikko saredzami uz pelēkā fona. Klāra bija rūpīgi izpētījusi musturi, lai jaunajā viss izskatītos tieši tāpat.
Ziemassvētku vakaram Klāra gatavojās īpaši. Jau iepriekšējā vakarā viņa bija vēlreiz pielaikojusi tieši šai dienai pirkto kleitu. Matus sakārtot rīta pusē viņai bija piedāvājusi kaimiņiene, kura savulaik strādājusi par frizieri, tāpēc galdu klāt varēja sākt jau pirms pusdienām. Tumsai iestājoties, viss bija paveikts, atlika tikai gaidīt vēlo stundu, kad ieradīsies Kristos.
Kad astoņos vakarā kāds zvanīja pie durvīm, Klāra pat izbijās. Vispirms skrēja ieskatīties spogulī, lai pieglaustu nejauši atrisušu matu šķipsnu, un tikai tad devās atvērt. Pie sliekšņa stāvēja pavisam īsts Santa Klauss! Pēc visiem standartiem: garā sarkanā mētelī un cepurē, biezu, baltu bārdu, kuplām ūsām un dabiski sārtiem vaigiem. Cimdā tērptā roka turējās pie grezna spieķa, bet pie kājām atradās paprāvs dāvanu maiss. Klāra sen vairs nebija tajā vecumā, kad tic šādām pasakām, tāpēc, koķeti pasmaidījusi, aicināja Santu ienākt. Aizsvīdušie briļļu stikli gan neļāva saskatīt glāsmaino acu skatienu, bet viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka aiz rūpīgi pielāgotās maskas noslēpies Kristos.
Piedāvājusi Santam apsēsties goda vietā, Klāra apjautājās, vai viesis nevēlas iestiprināties. Kārdinot nosaukusi gandrīz vai visu, kas atrodams uz galda, viņa gaidīja kādu sajūsmas izsaucienu no Santa Klausa, bet viņš tikai dobji pasmējās un no visa atteicās. Ne jau ēst esot nācis, bet gan īpašu dāvanu atnesis. Ilgi netielēdamies, Santa atlocīja paprāvo dāvanu maisu un izcēla no tā lielu kasti. Klāra jutās apmulsusi un jau gribēja steigties uz blakus istabu, lai tūlīt pasniegtu draugam arī savu dāvanu. Tomēr Santa viņu apturēja un mudināja ātrāk atvērt saņemto kārbu.
Savāda uztraukuma pārņemta, Klāra atritināja dārgo auduma iesaiņojumu. Kastes. Daudzas mazas kastes. Vieglas, šķiet, pilnīgi bez svara. Un bez skaņas. Priecīgas nojautas lika steidzīgi pacelt vāciņu kādai no tām, lai sajūsmā izsauktos: cik skaisti! Vēja zvani! Caurspīdīgi tauriņu spārni pamīšus ar trausliem ābeļziediem. Viegli zeltainos, maigi rozā un debeszilos toņos. Pacēlusi tos pret gaismu, Klāra aizturēja elpu. Brīnumaini… Neaprakstāmi skaisti!
Patiesā sajūsmā viņa metās Santam ap kaklu, lai uz sārtajiem vaigiem uzspiestu lielas pateicības bučas. Klāru gan nedaudz izbrīnīja, cik atturīgi Santa (kurš nevarēja būt neviens cits, kā tikai Kristos) uzņēma šīs viņas prieka izpausmes, bet jau tūlīt viņa šai ieturētajai distancei rada izskaidrojumu: profesionāla pieeja lomai.
Tad Klāra atkal atcerējās savu dāvanu un, neklausoties Santas iebildumos, spieda viņam rokās apjomīgajā kastē iesaiņoto svīteri. Celdamies no krēsla un neveikli izvairīdamies, vīrietis ar piedurkni aizķēra uz galda novietotos traukus. Kaut kas krita, plīsa, šķindēja un lija, Santa ķēra slaidās šampanieša glāzes, Klāra – sveces, un tieši tobrīd atvērās istabas durvis. Uz sliekšņa stāvēja Kristos.
