Pagājuši divi gadi kopš tā vakara, kad Daukstu pagasta “Jaundreiņos” dega kūts. Daļēji ēku un 100 govis izdevās izglābt, tomēr saimniecības īpašniece Olita Keibeniece secināja – tā ir vēl viena zīme, kas mudina meklēt citu nodarbošanos. Pirms kūts sadega traktors, pēc tam veselības problēmas radās vīram Aivaram. Olita izlēma, ka var dzīvot arī bez govju ganāmpulka. Tiesa, “Jaundreiņos” tagad ir vairāk nekā 300 vistu saime.
Mūsdienās ir jābūt mobilam
“Dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Joprojām dzīvoju “Jaundreiņos”, bet mainās nodarbošanās – esmu darba aizsardzības speciāliste SIA “Vilevi”, kas sniedz pakalpojumus vairāku Vidzemes reģiona novadu, starp kuriem ir arī Gulbenes novads, 110 uzņēmumiem. Tagad daudzi tāpat kā es dzīvo laukos, bet strādā citur – gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē,” secina O.Keibeniece. Viņa uzsver, ka lielākā atšķirība ir tā, ka no darba devējas kļuvusi par darba ņēmēju. Salīdzinot viņa atzīst, ka labāk ir būt darba ņēmējam. “Negribas pat iedomāties, ka man strādniekiem būtu jāmaksā 430 eiro minimālā alga. No kurienes? Piena iepirkuma cena atkal krītas. Tagad citiem par mani sāp galva, bet man galva nesāp. Jūtos ļoti labi, jo man patīk ik dienu mērot ceļu uz Smiltenes, Jēkabpils vai Daugavpils pusi, arī uz Rīgu. Latvija nav tik liela, tāpēc vienā dienā var paspēt nokļūt arī tālākajos punktos,” viņa spriež.
O.Keibeniece atzīst, ka mūsdienās ir jābūt mobiliem. Nodarbinātības valsts aģentūra maksā transporta izdevumus bezdarbniekiem, kuri atrod darbu citur, ne savas dzīvesvietas tuvumā. Tomēr praksē tas nav tik vienkārši. “Mana pieredze liecina, ka bieži vien tie nav labākie strādnieki, kuri gatavi braukt it kā strādāt. Kad man bija vajadzīgi strādnieki fermā, pieņēmu tādu braukātāju darbā. Taču izrādījās, ka viņam nav vajadzīgs darbs, bet dzīvesvieta. Nu, ja jāstrādā, tad nedaudz arī pastrādā. Tas ir kontingents, kas trīs mēnešus pastrādā un pēc tam saka ardievas, jo sāk nākt prasības par parādu piedziņu no tiesu izpildītāja. Ja darba attiecības tiek kārtotas oficiāli, tad tādu cilvēku ir viegli atrast, tāpēc strādnieks steidzas uz nākamo vietu,” skaidro Olita. Viņasprāt, problēma laukos nav darbavietu, bet strādnieku trūkums, tādu, kuri patiešām vēlas strādāt. “Sociālie pabalsti ir vienkārši izlaiduši cilvēkus. Nākas dzirdēt – kāpēc man pie tevis jāiet vergot, ja man valsts tāpat maksā,” viņa stāsta.
Trūkst strādnieku, nevis darbavietu
O.Keibeniece uzskata, ka viss sākas skolā, kur nav atļauts bērniem ne tīrīt tāfeli, ne grīdu mazgāt. Tas ir apkopēju darbs, bet bērni to neciena. “Kāpēc pabalsti ir jāmaksā tiem, kuri neko negrib darīt? Visas ceļmalas ir aizaugušas! Kad iebrauc Baltkrievijā, var redzēt, ka lielceļu malas ir izcirstas no kokiem un krūmiem, nopļautas. Tur var redzēt, ja uz ceļa gatavojas izskriet meža zvērs. Pie mums notiek viena avārija pēc otras, jo ceļmalas ir aizaugušas. Toties bezdarbniekiem ir noteiktas darba aizsardzības prasības, kas liedz strādāt ar motorzāģi. Tās, protams, ir vajadzīgas, bet, šo problēmu nerisinot, iznāk, ka cilvēku aizsargā no darba,” viņa secina.
Arvien vairāk uzņēmēju ne tikai domā, bet jau izmanto ievesto darbaspēku. O.Keibeniece zina, ka Lubānā sezonas darbu atraduši laukstrādnieki no Rumānijas. Sezonas laikā ir jāstrādā bez brīvdienām, bet daudzi vietējie vēlas brīvdienas, lai atpūstos kopā ar ģimeni. “Tie, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, ir gatavi tur strādāt arī bez brīvdienām, jo ir devušies peļņā. Nezinu, kāda ir labākā izeja. Tomēr vajadzētu saprast, ka ir valstis, kurās situācija ir vēl sliktāka nekā Latvijā. Arī mūsu valstī kaut kur ir labāk, kaut kur sliktāk, tāpēc cilvēki migrē, bet nav te sliktākā vieta uz pasaules,” skaidro O.Keibeniece. Daudzi pabalstu saņēmēji ir vienas ģimenes pārstāvji jau otrajā vai pat trešajā paaudzē. Ja ierasts saņemt un iztikt ar pabalstu, tad ar to arī pietiek.
“Jaundreiņos” saimnieko O.Keibenieces dēls Atis ar vedeklu un vīrs. Viņu pārziņā ir vairāk nekā 300 vistas. Bijusī govju kūts ar daļu zemes ir pārdota, bet vecajā kūtī mitinās vistas. Olas tiek pārdotas galvenokārt Zaļajā tirdziņā. Tiesa, ziemas periodā vistas dēj mazāk. Pērn bija arī tītari, kurus audzē tikai līdz Ziemassvētkiem, bet šogad to nav. Protams, lauku saimniecībā darba nekad netrūkst. Vistām tiek audzēti graudi, kartupeļi un bietes. “Rudenī ar kartupeļiem bija atrakcija. Sen tie nebija audzēti lielākā platībā, bet pavasarī tika iestādīti trīs hektāru platībā. Tos dabūjām novākt ar kartupeļu racēju un lasīt ar rokām kā vecos laikos, jo ar citu tehniku uz lauka nevarēja uzbraukt. Bija talka ar pusdienām, jautri. Kartupeļi tika nolasīti, un visi ir apmierināti,” viņa stāsta un prognozē, ka pavasarī sēklas kartupeļiem un arī graudiem cenas būs augstas.
Jāzina, kā pareizi celt smagumu
O.Keibeniece pati plāno un izvēlas, kad un kur veicami darba pienākumi – sakārtojama darba aizsardzības dokumentācija vai jānotiek instruktāžai. Protams, var arī atlicināt laiku mājas darbiem. Regulāri ir brīva gan sestdiena un svētdiena, gan svētku dienas. “Darba likumā ir ierakstīts, ka darba devējs nodrošina ar visu iespēju un līdzekļu robežās. Ja līdzekļu nav… Tomēr nav arī noliedzams, ka cilvēku muļķībai nevar izsekot. Ja pats neuzmanās, tad neviena instrukcija darba drošībā nepalīdzēs,” viņa norāda. Viņa atceras, ka savulaik pašas saimniecībā bijis ne viens vien muļķīgs gadījums, lai gan strādniekam ir viss izstāstīts un parādīts, kā jārīkojas, lai negadītos kritiskas situācijas.
O.Keibeniece uzskata, ka skolās fizkultūras stundās vajadzētu mācīt, kā pareizi celt smagumus. Pieaugušam cilvēkam ir grūti iestāstīt, kā tas darāms. Darba aizsardzības instrukcijā ir attēls, tomēr nav saprotams, kā pašam jādara. “To iemācās tad, kad vairs nespēj celt un mugura sāp. Kādreiz jubilejās gaviļnieku meta gaisā, bet tagad nav, kas to dara, jo visiem sāp muguras,” viņa secina.
O.Keibenieces darba slodze nav maza, jo darbs ir jāpadara. Gadās, ka dokumenti ir jākārto arī brīvdienās, tomēr tas ir izņēmums. Turpretim, ja esi biznesā iekšā, tad brīvdienu nav nekad,” viņa secina un ir apmierināta, ka beidzot ir laiks kopā ar vīru Aivaru apceļot Latviju, arī apmeklēt teātru izrādes un koncertus, bet reizēm var atļauties nedarīt neko.
