Ar šā apraksta varoni satiekamies virtuvē. Viņa tobrīd mizo kartupeļus. Mēs atrodamies sabiedriskās ēdināšanas iestādes virtuvē. Apraksta varone tur atrodas praksē. Es ņemu nazi un palīdzu mizot kartupeļus. Mana sarunbiedre saka – prakses vietā darbabiedri pārsvarā esot noskaņoti lietišķi un pozitīvi, izņemot vienu jaunu kolēģi, kura sākumā smējusies tieši sejā kartupeļu mizotājai.
“Pirmajā prakses dienā, pārnākot mājās, es raudāju balsī četras stundas no vietas. Labi, ka istabā biju ieslēgusi radioaparātu. Sadzirdēju, ka tur stāsta par jauno, smagi slimo mūziķi Valteru Frīdenbergu. Iedzīvotāji tika aicināti ziedot viņa ārstēšanai. Un tad man palika kauns par sevi. Ko es te raudu par tādiem sīkumiem!” stāsta sieviete.
Viņai ir 55 gadi. Viņa ir 2.grupas invalīde jau kopš jaunības. Saslima ar šizofrēniju, mācoties 9.klasē, tāpēc vidusskolu nācās pabeigt vēlāk – vakarskolā. Laika gaitā ir pratusi sadzīvot ar savu kaiti. Zina par to visu. Septiņus gadus viņa ir nostrādājusi par sanitāri slimnīcā. Tad darba gaitās bija pārtraukums, un tagad viņa atkal ir atgriezusies apritē. Pirms gada iestājās Alsviķu arodskolā, kur mācās par pavāra palīgu. Šogad pabeigs šo izglītības iestādi un meklēs pastāvīgu darbavietu.
“Mana invaliditātes pensija nav liela – tikai 218 eiro. Bet ne jau naudas dēļ vien vēlos strādāt. Ir grūti dienas vadīt četrās sienās. Gribu būt sabiedrībā, gribu no rīta celties un iet uz darbu, nevis zvilnēt gultā. Esmu vēl diezgan stipra. Varu strādāt. Gadus piecus – noteikti,” viņa saka.
Vajag cilvēkus, kas atbalsta
Ļoti gudri un uzmundrinoši sievieti mācīties esot virzījusi viņas laba paziņa – sociālā darbiniece Gita Gorbenko. “Viņa neteica, ka man obligāti tas ir jādara. Viņa tikai rosināja. Mācīties – tā bija manis pašas izvēle. Mans lēmums,” stāsta mana sarunbiedre. Viņa bilst, ka morāls atbalsts, iespēja parunāt, būt uzklausītai – tas ir ļoti svarīgi. Tā viņai visu dzīvi jau kopš bērnu dienām ir trūcis. Ilgus gadus viņa par lielāko autoritāti savā dzīvē uzskatīja psihiatru Valdi Liepiņu, kurš jau ir viņsaulē. ”Kā man viņa pietrūkst! Tā dzīvē iznācis, ka no vecākiem nejutu atbalstu. Biju nemīlēts, negribēts bērns. Dakteris mani vienmēr aizstāvēja, uzklausīja un glāba, kad biju izmisumā. Viņš zināja par mani visu, vienmēr atklāti pateica taisnību un bija manā pusē,” stāsta sarunbiedre.
Viņai ir jau tik ļoti gara slimības vēsture, ka labi ir izpratusi savu kaiti, visas savas fobijas, simptomus. Liela dzīves daļa ir pavadīta slimnīcās. Viņas slimību varētu nosaukt visiem saprotamā vārdā – bailes. Viņa lielā mērā ir iemācījusies savas bailes pārvarēt, tomēr vēl turpina mācīties. Lielā uzvara ir – atkal uzdrošināties sapņot, dzīvot, būt cilvēkos. Ar sajūsmu viņa stāsta par mācībām Alsviķu arodskolā, par skolasbiedriem, par saviem mazajiem sievišķīgajiem sapņiem. Gribas pārmaiņas. Tikai nepalikt stāvēt uz vietas! Virzīties uz priekšu! Tā viņa domā, jūt un dara. Pēdējo 15 dzīves gadu laikā trīs reizes esot pilnībā nomainījusi mēbeles dzīvoklī. Viņa to spēj, jo ir ļoti taupīga. Ir gatava neēst, lai tikai piepildītu sapni. Viņa spēj būt pat izšķērdīga, kad ir runa par skaistumu. Viņai ir tetovētas uzacis un acu līnijas un būs arī tetovētas lūpu līnijas. Kad gan vēl to darīt, ja ne tagad?! Kad vēl sapņot un piepildīt sapņus?
Traumatiska bērnība, jaunība
Ar saviem ārstiem viņa daudz ir runājusi par to, vai varēja izvairīties no saslimšanas ar garīgu kaiti. Vieni uzskata, ka varēja, citi, ka ne. Bija arī tādi, kas ieteica laist pasaulē bērnu un tad visa slimība izgaisīšot. “Ļoti gribēju bērnus. Vienmēr esmu gribējusi. Nevis vienu, bet trīs bērnus. Meitas. Pat vārdus biju izdomājusi – Kristīne, Inga, Laura. Nesatiku tādu cilvēku, kuru varētu iemīlēt. Šis sapnis ir palicis nepiepildīts. Man patiesībā visu mūžu ir bijis bail no vīriešiem. Un tam ir savi iemesli,” viņa stāsta.
Esot mācījusies 7.klasē, kad vecāki izšķīrās. Sākumā meitene palikusi dzīvot pie tēva un tā bijis labi, bet klases audzinātāja uzstājusi, ka mātei jāņem meita līdzi savā jaunajā ģimenē. Mamma nav gribējusi pieņemt meitu. Viņai svarīgi bija veidot savu personisko dzīvi ar jauno draugu. Meita traucēja. Taču māte pakļāvās sabiedrības spiedienam. Sākās atsvešinātības un savstarpējas nepatikas un neiecietības pilna kopdzīve. Gāja gadi, meitēns pārvērtās jaunietē, un tad viņas dzīve pavisam sagriezās ar kājām gaisā. Divas reizes nācās ciest no patēva seksuāla uzbrukuma. “Viņš izmantoja brīdi, kad mana mamma atradās sanatorijā. Uzmācās man, aizskāra ar vārdiem un fiziski, saplēsa un norāva man visas drēbes. Biju izmisumā. Sakravāju somu un pati uz savu galvu aizbraucu uz Strenčiem, jo man nebija citur, kur iet. Gribējās arī būt pēc iespējas tālāk no patēva. Dakteri saprata mani, pateica, ka mājās no Strenču slimnīcas varēšu braukt tikai tad, kad mamma būs atgriezusies no sanatorijas. Es pati mammai neuzdrošinājos neko stāstīt par patēva rīcību. Tomēr viņa ar laiku uzzināja un jautāja man, vai tā ir patiesība. Teicu – jā. Viņa neko vairāk nesacīja. Bet ar patēvu turpināja kopdzīvi līdz mūža galam. Mamma nevarēja bez viņa iztikt. Bez manis varēja,” atklāj sarunbiedre.
Viņas bērnība un jaunība nav bijusi salda. Varbūt tāpēc viņai tik ļoti garšo saldumi. Tie padara dzīvi patīkamāku. Varbūt tāpēc viņa ir piepildījusi bērnības sapni par pavāra profesiju. Labāk vēlu, nekā nekad.
15 procenti darba meklētāju – invalīdi
Tas, ka arī cilvēki ar invaliditāti vēlas strādāt un daudzi arī atrod darbu, ir patiesība – “Dzirkstelei” saka Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiāles vadītājs Vladimirs Lituņenko. Uzskaitē esot 129 invalīdi, kuri cer atrast darbu. “Tie ir 15,4 procenti no visiem darba meklētājiem,” saka V.Lituņenko.
Pavisam pagājušajā gadā novadā darbu atraduši 746 cilvēki, tajā skaitā personas ar invaliditāti – 35. 3 invalīdi guvuši iespēju strādāt subsidētajās darbavietās. Dažiem tas ir īslaicīgs pasākums, bet citiem – veiksmes stāsta turpinājums. Tā Andris Vītols, kurš Gulbenes novada bibliotēkā savulaik tika iekārtots tā saucamajā subsidētajā darbavietā, palika tur strādāt pavisam. Bibliotēkā viņš nostrādājis jau desmit gadus. Daudzi gulbenieši ir ievērojuši šo bibliotēkas darbinieku ratiņkrēslā.
Gulbenes novada sociālā dienesta vadītājs Jānis Antaņevičs “Dzirkstelei” saka – invalīdu iespēja strādāt ir atkarīga no pašu brīvās gribas un no darba devēju attieksmes un pretimnākšanas.
Svarīgi!
“Latvijai ir jāpilda starptautiskās saistības. Viena no tām – ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām –, kas dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt personām ar invaliditāti piekļuvi darba tirgum vienlīdzīgi ar citiem.”
Latvijas Republikas tiesībsargs Juris Jansons
