Kurš tobrīd jutās vairāk pārsteigts, grūti pateikt. Aizmirsusi par svečturi un degošajām liesmām, kas plivinājās pārāk tuvu Santa Klausa sejai, Klāra apmulsusi skatījās uz abiem vīriešiem. Viņas skatiens neizpratnē šaudījās no viena pie otra – no iedomātā Kristos, kurš Klārasprāt bija paslēpies aiz Santa Klausa maskas, pie ienācēja neizpratnē sarauktās sejas. Šaubu nebija – atvērto durvju ailē stāvēja īstais Kristos. Bet kurš tad bija paslēpies aiz brillēm un baltās bārdas? Kurš bija atnesis vai atsūtījis vēja zvanus?
Tajā pašā laikā Santa Klauss, sargādams no sveču liesmām kuplo bārdu un garās piedurknes, izstieptajās rokās turēdams abas veiksmīgi notvertās šampanieša glāzes, neveikli mīņājās galda galā. Ik pa brīdim viņš pavēra muti it kā grasīdamies kaut ko bilst, bet sakāmais tā arī palika nepateikts.
Ko par to domāja Kristos? Klāra vēlāk izprātoja, ka skats, ko ienācējs savā priekšā redzēja, paskaidrojumus neprasīja. Pie Klāras bija atnācis ciemiņš, turklāt ļoti piedomājis pie sava tērpa. Nu, visīstākais Santa Klauss! Turpat blakus arī svinīgi klātais galds, šampanieša glāzes viņa rokās, romantiskā sveču gaisma un Klāras sapostais izskats… Kristos bez vārda runas bija izlēmis – viņš te ir lieks! Turklāt labi bija redzams, ka Santa jau paspējis Klāru bagātīgi apdāvināt. Atvērtajā paprāvajā kastē uz galda mirdzēja kaut kas dārgs un smalks. Kas to lai zina, kas atradās otrajā, tajā, kas izmēros pārsniedza pirmo un vēl neatvērta atradās Santam pie kājām…
Kristos pat nejautāja, kas te notiek un kāpēc tā. Smaidu, kas viņa sejā bija redzams ienākot, bija nomainījusi grimase, ko grūti nosaukt par vienaldzīgu. Un viņu viegli varēja saprast. Klāras piesarkusī un prieka pilnā seja, ko viņš pamanīja ienākot, acumirklī bija zaudējusi krāsu, un tie abi tur tagad stāvēja kā nedarbos pieķerti, bez valodas un bez kauna.
Turklāt viņa dāvana, salīdzinājumā ar to citu izmēriem, bija niecīga. Šo nebija pat vērts Klārai rādīt. Tiesa, pirms pāris dienām pie klostera mūkiem noskatītais mazais krustiņš šķita piemērots dāvanai Ziemassvētkos, bet šajā brīdī… Satvēris to cieši plaukstā, Kristos atvēzējās un meta. Meta virsū tiem abiem – lai izput, lai izgaist, lai aizrijas! Vai tad viņam žēl! Lai svin un priecājas!
-Kristos! – sauca Klāra, un viņas rokās spēji noplīvoja sveču liesmas.
-Kristos! – sauca Jannis, kas uz nepilnu stundu bija pārvērties par Santa Klausu, un tikai ar vienu domu – sagādāt brīnumu Klārai. Ar vienu rāvienu atbrīvojies no baltās bārdas, ūsām un brillēm, viņš atkal kļuva pazīstams, un sauca vēlreiz.
Tikai Kristos viņos neklausījās. Strauji pagriezies, viņš izgāja no Klāras mājas, lai nekad vairs tajā neatgrieztos. No spēji aizcirstajām durvīm nodrebēja gaiss, un vēja zvani pagalmā iedzinkstējās nedzirdēti skaļi.
-Viņš laikam vairs neatgriezīsies… – skumji noteica Klāra. Kājas šķita zaudējušas spēku, un viņa nespēkā atslīga krēslā. Uz jaunās kleitas lēnām krājās svečturī degošo sveču asaras.
-Es ar viņu parunāšu, – uzlicis roku Klāras plecam, mierinoši solīja Jannis. – Parīt. Ja vien viņš vispār manī gribēs klausīties. Ilgi dzīvodams viens, Kristos kļuvis nesaprotams.
To sarunu, kas starp abiem draugiem notika pāris dienas vēlāk, Jannis sīkumos neatstāstīja. Galvenais nosacījums, ko minējis Kristos, bijis: ja Klāra vēlas vadīt patversmes darbu, tad viņš aizies. Abu līdzāspastāvēšana turpmāk būs traucējoša visiem trim. Par notikušo un viņu attiecībām Kristos vispār atteicies runāt.
Aiziet izvēlējās Klāra, viņai tas šķita loģiski. Kā nekā Kristos jau no paša sākuma bijis šajā vietā un daudz paveicis pamesto kaķu labā. Tas bija viņa sirdsdarbs. Viņas lēmumam neviens neiebilda.
Un tā kaķi, parks, Kristos un Jannis palika tajā laika posmā, kas ilga no vieniem Ziemassvētkiem līdz otriem. Tur palika arī adītais rakstainais svīteris ar baltajiem ziemeļbriežiem, jo Kristos to kategoriski atteicās pieņemt, kā arī mūku svētītais sudraba krustiņš. Kādu laiku pašūpojies līdzās vēja zvanu tauriņiem, tas iegūla kastē blakus džemperim. Tā bija un palika pagātne, ko, laiku palaikam atceroties, Klāra juta sažņaudzamies sirdi.
Turpmāk arī sēdēšana terasē vēlajās vakara stundās Klāru vairs nevilināja tik ļoti kā senāk. Viņai patika iekārtoties istabā pie loga, atbīdīt aizkarus un vērot, kā saule nogrimst aiz slaikajām ciprešu galotnēm. Vēja zvanu klusā sanēšana arī tur bija labi dzirdama. Tiesa, tajos vakaros, kad atnāca ciemiņi, Klāra tēju pasniedza terasē. Tā tomēr bija un palika īpaša vieta ar tai piemītošu romantisku noskaņu.
Reizēm viņu apciemoja arī Jannis un atveda vēl jaunus vēja zvanus, ļoti līdzīgus tiem, kādus uzdāvināja Ziemassvētkos. Klāra bija pateicīga un ļāva viņam palīdzēt tos izvietot, bet ar to arī abu sarunas beidzās. Jannis vairs nestrādāja kaķu parkā – Kristos esot kļuvis grūti paciešams, un viņš nolēmis aiziet. Atcerēties pagātni negribējās. Visa runāšanās sākās un beidzās pie Klāras vēja zvaniem, iekoptā dārza un krāšņajām rozēm.
Tuvojoties nākamajiem Ziemassvētkiem, Klāra atkal sajuta jau zināmo sirds dzinuli: viņai obligāti vajadzēja paveikt kaut ko reāli labu un noderīgu! Atrast vietu, kur viņas nesavtīgā palīdzība un pašaizliedzība būtu noderīga. Patiesībā, viņa jau iepriekš bija noskaidrojusi, kur tāda ir. Salikusi somā burkānus, ābolus un kukurūzas vālītes, Klāra devās uz nesen iekārtotu ēzeļu fermu. Viņa zināja, ka šī vieta par simbolisku maksu ir atvērta interesentiem, tomēr pagaidām tikai nedaudzi zināja par tās esamību, tāpēc fermas īpašniekam nepietika līdzekļu teritorijas uzlabošanai. Tur brīvprātīgos palīgus nevajadzēja, toties morālie un finansiālie atbalstītāji tika uzņemti ar prieku.
Fermas un blakus esošās tavernas īpašnieks Andreass bija iepriecināts par Klāras apmeklējumu, un labprāt stāstīja viņai par fermas tapšanu. Sākumā bijusi doma iekārtot tavernu, kur pulcēties vietējiem vai kādam garāmbraucējam, ainavu cienītājam. Kalna galā uzslējis nojumi, ar laiku vēja pusē uzmūrējis akmens sienu, tad paplašinājis un izveidojis apmeklētājiem tīkamu terasi. Iestiklojis to, pa starpām iestādījis vīnogulājus, mandarīnu un apelsīnu kokus. Izveidojis mašīnām stāvvietu.
Tad viņš izdzirdējis, ka tūristes iecienījušas izjādes ar ēzeļiem, īpaši krievietes. Kāds no senču ticējumiem vēstot, ka brauciens ēzeļa mugurā solot drīzas precības. Dažām nevajadzējis pat gadu gaidīt, līdz viss cerētais piepildījies, tāpēc pieprasījums pēc šāda veida izklaides strauji audzis.
Iegādājies pāris ēzeļus, Andreass attapies, ka vajadzīga arī piemērota taka, kurp ar tiem doties. Mazpamazām ar pāris vīru palīdzību atbrīvojis pietiekami ērtu ceļu, jo ēzeļiem jau nevajag nez kādu šoseju, un bizness varējis sākties. Jāpiebilst, ka Andreasa izveidotais ceļš ved no tavernas līdz pretējā kalnā esošās baznīciņas durvīm un atpakaļ. Atgriezušās no izjādes, tūristes parasti sūrojušās par sāpošiem dibeniem un gar segliem nobrāztiem gurniem, tomēr ar neslēptām cerībām stāstījušas par tiem zināmajiem gadījumiem, kad minētais ticējums piepildījies. Šie veiksmes stāsti Andreasa biznesam nākuši tikai par labu, tāpēc viņš labprāt tos atstāstījis visiem, kas uzkavējušies tavernā un gribējuši klausīties. Diemžēl ceļš līdz tavernai neved gar tūristiem iecienītām apskates vietām, tāpēc ienākumi pagaidām uzkrājušies nelieli.
Andreass labprāt izrādīja Klārai ēzeļu mītnes un pastaigu taku, kā arī bija pateicīgs par atvesto cienastu. Klāra ar aizkustinājuma asarām acīs vēroja, cik kāri dzīvnieki notiesāja visu līdz pēdējai lapiņai. Pasūtījusi tavernā vieglas pusdienas, viņa apsēdās terasē. Lai arī kalna galā vējš bija īsti ziemīgs, iestiklotā siena pasargāja no aukstuma, neslēpjot fantastisko panorāmu, kas skatienam ļāva klīst bezgalīgās tālēs. Klārai tur patika. Klausoties klusumā, viņa izdomāja, ko nākamreiz, šurp braucot, uzdāvinās Andreasam. Šajā vējam tik pieejamajā vietā bija viss. Pietrūka tikai klusas dzinkstēšanas.
Līdzdzīvodama Ksenijas Pavlovnas stāstam, es pat nepamanu, ka viņa ir apklususi. Man gribas dzirdēt vēl. Vai Kristos tiešām vairs neuzmeklēja Klāru? Vai viņa turpina apciemot ēzeļu fermu? Kā izveidojušās Klāras un Andreasa attiecības? Vai Jannis joprojām viņai dāvina vēja zvanus? Vai viņai vēl atliek laiks satikt Kristinu un Stīvu? Kā Klāra tagad jūtas savā terasē starp simtiem džinkstošu vēja zvanu?
Bet Ksenija šķiet iegrimusi klusēšanā jeb varbūt nogurusi no ilgās runāšanas, un es negribu viņu traucēt. Viegli pieskaros viņas plecam un klusām atvados.
Pēc nedēļas atkal dodos uz mazo ieliņu, lai paklausītos tikko sadzirdamajā vēja zvanu dzinkstēšanā. Piestāju mazo vārtiņu priekšā, lai pārliecinātos, ka vieglais šūpuļkrēsls un miniatūrais galdiņš joprojām atrodas savā vietā, ka baltajās terases margās iekārtajos grozos puķes zied tikpat koši kā iepriekš.
Uz platā krēsla šoreiz nemanu platmali ar gaisīgo šalli, toties uz galdiņa ieraugu divas pusizdzertas tējas glāzes. Pieliecoties nejauši pieskaros ieejas vārtiņiem, tomēr šoreiz tie ir slēgti. Saprotu, ka mājas saimniece ir devusies pastaigā. Nez kāpēc iedomājos – varbūt kopā ar Kseniju Pavlovnu? Varbūt abas devušās uz jūru? Un man rodas vēlēšanās viņas satikt. Kopš esmu dzirdējusi Klāras stāstu, man šķiet – es viņu pazīstu jau sen.
Pielieku soli, lai viņas panāktu, tomēr tuvākajās ielās redzu vien saulei atkailinātus tūristu plecus. Tikai pie pašas jūras uz pastaigu takas pamanu siluetu, kas līdzinās tam, kādu esmu iztēlojusies Klāru. Pareizāk sakot, es pamanu balto platmali, kuru apvij gaisīga šifona šalle. Zem tās – sīks, kalsns stāvs, tērpts garā bēškrāsas kleitā, ar gaišu saulessargu atbalstam rokā. Tieši tā savulaik stāstīja Ksenija: Klāra valkā tikai gaišas drēbes.
