Jaunajam
gadam iesākoties, daudzi no mums izveido savu apņemšanos sarakstu,
izvirza jaunus mērķus, arī izvērtē bijušo. Labi, ja iepriekšējo gadu
izdodas veiksmīgi noslēgt un visām astēm pārkāpt. Un atļaušos apgalvot,
ka pašreizējai valdībai kopumā tas ir teju izdevies. Taču ir arī
problēma, kurai risinājums, par spīti tam, ka tā meklēšanu nu nosaka arī
normatīvie akti, īsti nav atrasts. Runa ir par iedzīvotāju iniciatīvu
“Pensija bez nodokļa”.
Proti, jau 2016. gada nogalē Saeimā nonāca manis rosinātais un
vairāk nekā 10 000 balsu saņēmušais kolektīvais iesniegums, kurā tika
aicināts veikt tādas izmaiņas likumos, lai valsts maksātajām 1. līmeņa
vecuma pensijām netiktu piemērots iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Protams, ir apsveicami, ka, strādājot pie nodokļu reformas, gan
valdība, gan Saeima ir ņēmusi vērā arī to, ka liela Latvijas sabiedrības
daļa atbalstīja šādu iniciatīvu, un, tā kā tiek palielināts
neapliekamais minimums, iedzīvotāji, tostarp pensionāri, šogad savos
maciņos un bankas kontos ik mēnesi saņems lielāku naudas daudzumu.
Par iniciatīvu vairākkārt ir diskutēts arī Saeimas Sociālo un darba
lietu komisijā. Deputāti un eksperti ir norādījuši, ka pilnībā
atteikties no ienākuma nodokļa nevajadzētu. Uzklausot argumentus un
piedaloties šajās diskusijās, tam varētu piekrist. Politiķi ir runājuši
par to, ka arī turpmāk būtu ceļams neapliekamais minimums pensionāriem,
lai pārskatāmā nākotnē ienākuma nodokli maksātu vien lielo pensiju
saņēmēji.
Mans priekšlikums bija noteikt, ka ar ienākuma nodokli nav apliekama
pensija līdz 500 eiro. Domāju, nekļūdīšos, apgalvojot, ka to atbalstīt
varētu arī vairums iedzīvotāju, kas portālā “Mana balss” parakstījuši
iesniegumu. Taču nekur tālāk par runām tikuši neesam.
Ja kolektīvo iesniegumu platformā “Mana balss” par kādu no
iniciatīvām tiek saņemts vismaz 10 000 iedzīvotāju balsu, tas nozīmē, ka
šis iesniegums ir jāvērtē Saeimas deputātiem un viņiem ir jāpieņem
lēmums. Attiecībā uz iniciatīvu “Pensija bez nodokļa” ir bijis tikai
lēmums par iesnieguma nodošanu Sociālo un darba lietu komisijai.
Taču līdz nu jau pērnā gada beigām Saeimas deputāti bija
jāiepazīstina ar kaut kādu rezultātu un būtu bijis jābūt balsojumam. Arī
iesnieguma noraidīšana būtu rezultāts, jo tad sapulcēs un kabinetos
izteiktās idejas par neapliekamā minimuma palielināšanu izskanētu jau no
Saeimas tribīnes un iegūtu lielāku ticamību. Es saprotu, ka varbūt nav
smuki – gadu pirms Saeimas vēlēšanām noraidīt tik lielai vēlētāju daļai
svarīgu ideju. Taču vēlētāji nav bezgalvains pūlis. Izskaidrojot un
piedāvājot skaidru laika grafiku, kādā plānots mazināt netaisnību, esmu
pārliecināts, ka pensionāri to sapratīs.
Kāpēc netaisnību, un kāpēc vispār man tas bija svarīgi? Iniciatīva
paredzēja, ka šāds regulējums – pensiju neaplikšana ar nodokļi –
pastāvētu laika posmā no 2020. līdz 2045. gadam. Runa ir par nosacītu
pārejas periodu. Mums ir jāņem vērā, ka liela daļa pašreizējo pensionāru
lielāku vai mazāku mūža daļu ir strādājuši citā valstī.
Pāreja uz sociālās apdrošināšanas principu – saskaņā ar kuru pensijas
apmērs būtu tieši saistīts ar nomaksāto nodokļu apmēru – notika 1996.
gada 1. janvārī. Šodienas strādājošajiem ir iespēja savas pensijas
apmēru palielināt, arī izmantojot pensiju otro un trešo līmeni. Taču
mūsu vecākiem tādu iespēju nebija. Viņi nav vainīgi pie tā, ka strādāja
un dzīvoja citā valstī. Tāpēc priekšlikums uz laiku atteikties no
pensiju aplikšanas ar IIN daļēji kompensētu šo netaisnību.
