“Tā ir laime rītu sākt savā dzimtajā vietā – Rankā, kur rancēnieši no paaudzes paaudzē vienu otram galā sien savas dzīves pavedienus, mantojot un nododot tālāk vērtības, ko gribam saglabāt un redzēt savos bērnos un mazbērnos,” atzīst Rankas kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Daiga Melberga.
Viņa secina, ka Rankai ir arī priekšrocības, kas padara šo vietu ne vien mīļu pašiem, bet pievilcīgu arī daudziem citiem. Pagasta teritoriju sadala Gauja, kas veido savdabīgu un skaistu apkārtni. “Dievs ir licis mums dzīvot šajā vietā, no kuras ērti pa asfaltētu ceļu var nokļūt uz Gulbeni, uz Smilteni, uz Cēsīm, uz Madonu, uz Jaunpiebalgu. Tas ir ļoti svarīgi,” uzsver D.Melberga.
Pēta savu dzimtu un pagasta vēsturi
Pagastā ir vairāk nekā 20 kupli sazarotas dzimtas, kas mīl Ranku un ir savas dzimtās vietas patriotes. Vairākas dzimtas ir veidojušas dzimtas koku, lai izzinātu savas saknes un pastāstītu par tām pēcnācējiem. “Šobrīd daudz runājam par Latvijas simtgadi, ne tikai gaidot svinības, bet arī vērtējot, vai visu esam izdarījuši savā dzimtā un ko vēl varētu paveikt tādu, lai justos gandarīti par to, ko esam izzinājuši un atklājuši par savu dzimto vietu,” akcentē D.Melberga.
Pirms diviem gadiem viņa palīdzēja organizēt Pirro dzimtas salidojumu kultūrvēsturiskā mantojuma centra telpās. Tā ir liela un kupla dzimta, kuras ciltskoks ir izpētīts kopš 1790.gada. Tas regulāri tiek papildināts ar informāciju tikšanās reizēs, jo arvien dzimst bērni, kas papildina un turpina dzimtas koku. “Šī dzimta tiekas katru gadu augusta pirmajā sestdienā kādā no dzimtas pārstāvju dzīvesvietām, bieži tā ir Ranka. Jānis Pirro ir bijis viens no kordiriģentiem Rankas pagastā. Viņš ir rancēniešus aizvedis uz Dziesmu svētkiem zirgu pajūgos. Šogad acīmredzot dzimtas salidojums atkal būs Rankā, kur joprojām dzīvo daudzi tās locekļi, arī vecākā dzimtas pārstāve Dace Jerumane,” norāda D.Melberga.
Arī par Mužu dzimtu ir veikts pētījums, bet Rankas novadpētniecības entuziaste Rūta Leimane gatavojas izdot grāmatu par pagasta vēsturi, ar to saistītām leģendām un nostāstiem. Lai gan Rūta strādā Rīgā, tomēr pamatā dzīvo Rankā, kur ir viņas vecāku mājas.
Ar savas dzimtas pētīšanu ir aizrāvies arī Emīls Rusovs, kurš labprāt dalās pieredzē ar tiem, kuri vēlas veidot dzimtas koku.
Dukuļu māju pudurī – viena dzimta
D.Melberga zina stāstīt par katru dzimtu, un arī pati ir senas dzimtas pārstāve. “Tā ir Dievbērnu dzimta, kuras uzvārds tagad tiek mazāk lietots, jo visas meitas ir apprecējušās un pieņēmušas vīru uzvārdus. Tiesa, mana vecākā māsa saglabāja savu dzimtas uzvārdu. Interesanti, ka vairākas mūsu dzimtas ģimenes dzīvo Dukuļu māju pudurī. Tā ir gadījies arī man. Esmu apmeklējusi skolu un studējusi augstskolā, tomēr saikne ar Ranku vienmēr ir bijusi ārkārtīgi svarīga. Tāpēc nekur neesmu aizgājusi, bet dzīvoju sava tēva mājā, kuru pakāpeniski atjaunoju. Turpat dzīvo mana māsa un viņas bērni, kuri ir uzcēluši jaunas vai arī atjaunojuši vecās mājas, netālu dzīvo arī manas māsīcas ģimene un viņas vecākais dēls,” viņa stāsta un uzsver, ka Dukuļu māju puduris liecina par pieķeršanos dzimtajai vietai un savai dzimtai, par mīlestību pret Ranku.
D.Melberga atklāj, ka viņai ir bijuši dažādi piedāvājumi un vilinājumi meklēt laimi citur, arī dibināt ģimeni, bet tomēr nešaubīgi ir saglabāta uzticība dzimtajai Rankai.
Arī Brenču dzimta dzīvo savā māju pudurī “Pāpanos”. Pagastā veidojas jaunas dzimtas, kuru saknes nav Rankā, bet te ir to mājas jau vairākās paaudzēs, piemēram, Dikmaņi un Stūriškas, kas ļoti turas kopā un uztur kontaktus.
Vērtības pārņem un nodod ģimenē
Rankā ir labi pazīstama un cienīta Kraukļu dzimta. Turklāt Zinti Kraukli interesē ne tikai savas, bet arī citu dzimtu un pagasta vēsture. “Vēl nesen “Oškalnos” dzīvoja un strādāja četras paaudzes. Tad bija dzīvi mani vecvecāki. Tagad joprojām dzīvo vecāki, mēs ar sievu, bet bērni ir devušies prom. Dēls Edgars ir jūrnieks, šobrīd ar kuģi dodas uz Tobāgo, bet vienmēr atgriežas mājās, kas viņam vēl arvien ir Rankā. Meita Antra ir farmaceite, strādā Rīgā,” stāsta Zintis.
Viņš atgādina, ka savulaik “Dzirkstele” rakstīja par ugunsnelaimi “Oškalnu” cūku fermā. Pēc tās nācās domāt par citu nodarbošanos. Zinta māte Liega strādā Rankas aptiekā, tēvs ir saimnieks mājās. Z.Krauklim ir augstākā izglītība, bet pašlaik viņš ir kurinātājs kultūrvēsturiskā mantojuma centrā. Sieva Sanita strādā bērnudārzā, lai gan viņa tāpat kā Zintis Lauksaimniecības universitātē ir ieguvusi agronoma specialitāti. Viņai nācās pārkvalificēties. Pēc ugunsgrēka vajadzēja domāt, kā kārtot kredītsaistības bankā – kredīts bija ņemts šķirnes cūku fermas attīstībai. Sākumā Zintis strādāja celtniecībā, bet nemēģināja attīstīt kādu augkopības nozari apmēram 20 hektāros, jo būtu vajadzīgi jauni ieguldījumi.
“Ar sievu iepazināmies studiju laikā. Viņa ir no Rucavas – tā ir vistālākā vieta Kurzemē no Rankas, taču jauniem attālums nav šķērslis,” saka Z.Krauklis. Viņš uzskata, ka cilvēkus vietai un mājām piesaista audzināšana ģimenē. Ja ģimenē tiek godātas dzimtas vērtības, tad tās manto no paaudzes paaudzē. Tās tiek saglabātas arī tad, ja bērni aiziet un mācās vai strādā citur. Ģimeniskās saiknes viņiem liek palaikam atgriezties – uz svētkiem, jubilejām vai vienkārši apciemot vecākus un tuviniekus. “Mana vecvecmamma bija pieredzējusi pirmos mērnieku laikus. Viņa stāstīja, kāda bija dzīve Rankas muižā, ar kuru bija saistīti visi pagasta iedzīvotāji. Muižā bija jāveic noteikti darbi – vecvecmamma nesa zāli lopiem,” atceras Zintis.
Viņa mamma Liega rīt svinēs dzimšanas dienu. “Lai gan viņa ir no Vitrupes, ir kļuvusi par savējo Rankā, jo visu savu darba mūžu ir veltījusi pagasta cilvēkiem. Strādājot aptiekā, iepazinusi daudzu bēdas un priekus, cenšoties palīdzēt,” akcentē D.Melberga. Viņa secina, ka daudzi rancēnieši ir ne tikai savstarpēji saistīti, bet ir arī radinieki. Zinta brālis strādā par pavāru “Rankas piena” ēdnīcā. Viņš septiņus gadus ir stažējies pie Mārtiņa Rītiņa. Turklāt ir aktīvs pašdarbnieks – gan dejo Tirzas vidējās paaudzes deju kolektīvā, gan spēlē teātri. Rankā savulaik deju kolektīvā dejoja arī Zintis ar sievu, abi piedalījušies Dziesmu un Deju svētkos Rīgā. Tagad Z.Krauklis secina, ka pietrūkst laika, jo ir daudz darba. Sen vairs nav lielu kartupeļu, siena vai labības novākšanas talku, kādas bija senāk, tāpēc var brīnīties, kā mūsu senči visu paspēja. Turklāt atlika laiks dziedāt korī, spēlēt teātri un dejot zaļumballēs.
Bērni vienmēr atgriežas mājās
“Avotos” dzīvo Ilmārs un Skaidrīte Zīlītes, kas arī ir kuplas dzimtas ģimene. Ap māju ir apmēram 10 hektāri zemes, kas tiek nomāta kaimiņiem, kuri audzē liellopus. “Avotus” cēlis vectēvs 1927.gadā, kad tika dalīta muižas zeme un veidotas saimniecības. “Mana māte Andra apprecējās ar Pēteri Zīlīti un pārnāca te dzīvot, un tā līdz pat šodienai mēs te esam. Ranka man ir ļoti mīļa, visi mani radi te dzīvo. Savulaik te bija gan slimnīca, gan papīrfabrika un MTS, kā arī ļoti plaša pašdarbība. Arī mēs ar sievu spēlējām teātri,” atceras I.Zīlīte.
Zīlītēm ir četri bērni – divi dēli un divas meitas, sešas mazmeitas un septiņi mazmazbērni – četri zēni un trīs meitenes, taču neviens nedzīvo Rankā. Ja ikdienā kaut ko vajag, palīdz kaimiņi. “Vecākā meita Sarmīte dzīvo Siguldā, viņai ir divas meitas – viena Briselē, viena Vācijā. Vecākais dēls Ojārs dzīvo Smiltenē, viņam ir divas meitas, kurām katrai ir pa diviem bērniem. Simona dzīvo Rīgā. Viņai ir meita Fanija, kura ir gleznojusi mūs ar vīru. Gleznu mums uzdāvināja Zelta kāzās. Armands arī dzīvo Rīgā un audzina meitu,” stāsta S.Zīlīte.
Pagājušajos Ziemassvētkos gandrīz visi – apmēram 30 cilvēki – sabrauca mājās pie vecākiem un vecvecākiem. “Bērni parūpējas arī, lai mēs izietu sabiedrībā – bija sagādājuši biļetes uz grupas “Sestā jūdze” koncertu Gulbenē. Bija ļoti skaisti, sevišķi, kad beigās dziedāja “Klusa nakts, svēta nakts”, nemaz nevajadzēja iet uz baznīcu,” stāsta I.Zīlīte. Nākamgad Zīlītes svinēs Dimanta kāzas, jo kopā nodzīvoti 60 gadi.
