Gulbeniete Rita Hofmane nu jau vairāk nekā gadu ir saimniecei jaukai un mīlīgai bīgla sunītei Šeilai, kuras īstais vārds ir Bruna. Lai gan Šeilai ir tikai gads un pieci mēneši, viņa jau ir saņēmusi daudzas atzinības un kausus izstādēs.
Rita stāsta, ka par savu suni domājusi jau pirms kādiem diviem gadiem un tieši par bīgliem. “Vīrs sākumā bija pret – kur mēs viņu turēsim dzīvoklī, jo tas taču ir medību suns. Tad, kad vīrs kļuva par mednieku, es sapratu – man viņu vajag! Vārdu sakot – pa kluso nopirku. Vīram atsūtīju bildītes. Viņš, protams, dusmojās, dusmojās, bet tad jau dusmas pārgāja un sunīti iemīlēja – viņa bija tāda maziņa blēņdarīte. Visu grauza: apavus, mēbeles, kumodei visus stūrus nograuza. Bet tas jau bija garlaicības pēc, jo nepatika vienai pašai mājās dzīvot,” stāsta Rita.
Viņa saka, ka visvairāk no Šeilas zobiem cietuši apavi. Istabas čību kā tādu viņai mājās vairs nav un tādas nelieto. Tagad jau Šeila saprot, ka nedrīkst, bet nu pa druskai jau vēl gribas pagaršot. Patīk skolas somas, iebāzt degunu somā un meklēt kaut ko garšīgu, piemēram, kādu burtnīcu vai pildspalvu, sporta apavus.
Piedalīšanās izstādēs ir pieredze
Sākumā Rita gribējusi ņemt bīglu puiku, bet, kad sākusi skatīties kucēnu fotogrāfijas, nodomājusi: kāpēc puiku? Un abas ar meitu izvēlējušās Šeilu, kurai bijusi balta strīpiņa uz pieres. Tad saimniece katru nedēļu sūtījusi bildes, kā Šeila aug, līdz divu mēnešu vecumā sapotēta, sačipota un “ar pasi kabatā” atvesta no Rīgas uz jaunajām mājām Gulbenē. “Viņa ļoti ātri pierada. Visiem bērniņiem bija vārdi ar B burtu, bet mēs nosaucām par Šeilu, mums tā kaut kā labāk patika. Četros mēnešos sākām iet uz suņu skolu pie Agras Riekstiņas. Tur mēs daudz ko ieguvām, jo es par suņiem ļoti maz ko zināju – ne par viņu raksturu, ne spītību. Iemācījāmies elementāras lietas, daudz ko man pastāstīja, paskaidroja,” stāsta Rita.
Apmēram deviņu mēnešu vecumā Šeilai piedāvāja aizbraukt uz starptautisko suņu izstādi Rīgā. “Par brīnumu kucēnu klasē dabūjām pirmo vietu! Bijām ļoti priecīgi, jo mēs jau vēl bijām “zaļi” tajā lietā. Izstādē pavērojām arī citus suņus, kā citi izskatās un visu dara. Kad Šeila paaugās, tad atkal devāmies uz izstādi. Ir gājis dažādi, ir bijuši nekādi vērtējumi, ir bijis, ka mēs līdz finālam tiekam, bet tālāk ne. Ir bijis, ka ļoti labi startējam.
Vislabāk mums gāja starptautiskajā izstādē pagājušā gada rudenī, kad jau bijām junioru klasē. Visos trīs ringos ieguvām pirmo vietu un tikām finālā, kur arī dabūjām pirmo vietu – kausu un Eiropas jaunā izstāžu čempiona sertifikātu. Esam saņēmuši arī Latvijas jaunā izstāžu čempiona diplomu. Nu jau startējam pieaugušo klasē. Decembrī bijām uz izstādi, tikām līdz finālam, bet tur bija divi bīgli – Šeila un viens puika. Tiesnešiem bija jāizšķiras, kurš dabūs pirmo vietu. Protams, vinnēja puisītis. Tiesneses bija divas – viena bija par meiteni, otra par puiku. Viņas mērīja ausis, astes, bet abi bīgli bija identiski,” teic Rita. Katram tiesnesim ir savs vērtējums.
Reiz pie Šeilas viena tiesnese pieliekusies un suņuks viņu sabučojis. Tiesnese bijusi sajūsmā un angļu valodā teikusi, ka Šeila ir brīnišķīga. “Viņa māk, viņa ir ļoti sirsnīga, labsirdīga, mīlīga, viņai patīk bērni, patīk cilvēki. Cilvēks pieliecas – viņa pieiet sabučot,” saka saimniece.
Jau svētdien viņa ar Šeilu atkal plāno doties uz izstādi Rīgā, lai gan sākumā bijusi kategoriski pret visām izstādēm. “Viena meitene mani pierunāja. Un man iepatikās – tas ir interesanti! Tu esi citā sabiedrībā, pavēro citus suņus. Ir bijusi doma, ka vairs nebraukšu, jo ir grūti, bet paiet laiciņš un – nu, labi, vēl pamēģināšu. Protams, kaut kad gribēsim arī kucēnus, bet ne tagad. Kādreiz jau būs jāmeklē mūsu Šeilai “princis baltā zirgā”. Un vīrs jau grib vēl vienu suņuku. Viņš, kurš negribēja pat vienu, nu domā jau par otru,” smejas Šeilas saimniece.
Ziemassvētkos – pirmajās medībās
Rita ar Šeilu vēl brauc uz Alūksnes kinoloģiskās biedrības “Remis” suņu apmācības skolu pamēģināt kaut ko citu. “Rudenī piedalījāmies pirmajās sacensībās, izskrējām visus šķēršļus, slikti negāja, pēdējā vietā nebijām – kaut kur pa vidu. Februārī būs nākamās sacensības, uz kurām arī brauksim. “Remis” grib šogad organizēt sacensības arī Gulbenē, bet vajag vietu,” viņa saka.
Bet Ziemassvētkos abas ar Šeilu bijušas pirmajās medībās. Abas sameklējušas pēdas, gājušas pa pēdām, dzirdējušas šāvienu. “Izrādās, bijām sekojušas alnim. Šeila pamanīja alni, rēja un nebaidījās no šāvieniem, skrēja tad pie viena dzinēja, tad pie otra. Tagad es arī esmu dzinējs ar savu suni. Biju pārsteigta – man tas arī patika! Tas ir sports, pastaiga, relaksācija. Bet nepatika, ka nošauj. Dzinējos patīk, bet pati medīt negribētu. Šeilai ļoti patīk mežs, tā viņai ir paradīze! Man ir paveicies ar Šeilu. Ja man būtu sava māja, man būtu vismaz trīs četri suņi,” saka Rita.
