Sestdien, 20.janvārī, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja pagalmā tika iedegts barikāžu atceres ugunskurs. Ikvienam bija iespēja aplūkot arī muzeja ekspozīcijas.
Pieminot 1991.gada barikādes, pie iedegtā ugunskura “Dzirkstele” sastapa gulbenieti Kārli Pušmucānu, kurš pirms 27 gadiem devās uz Rīgu un bija viens no tiem, kurš no sirds aizstāvēja mūsu tautas tiesības uz neatkarīgu valsti. Šis laiks viņam ir īpašs, notikumi, kas norisinājās pirms 27 gadiem, joprojām spilgti palikuši viņam atmiņā. Kā viņš pats atzīst, visdīvainākās sajūtas bijušas tad, kad sākusies apšaude, jo mājās palikušas divas mazas meitas bērnudārznieces. Viņas tajā naktī neesot gulējušas, raudājušas un prasījušas – vai tētis atbrauks mājās? “Braucot uz barikādēm, es biju gatavs visam,” saka K.Pušmucāns.
Toreiz bijām vienoti
“Gandrīz no paša sākuma līdz pašām beigām biju Rīgā uz barikādēm. Atrados pie Ministru padomes,” stāsta K.Pušmucāns. Iekšēji bijusi sajūta – jābrauc! “Uz barikādēm no Gulbenes kultūras nama gāja autobuss. Mēs bijām krietns bariņš, bet līdz pēdējam uz barikādēm mēs palikām tikai daži. Es tur kopumā biju sešas dienas. Bija jokaini, kad “omonieši” mums lidoja pāri ar helikopteru. Bet visštruntīgākā bija pēdējā diena, kad sākās šaušana… Bet mēs bijām vienoti. Ja brauci uz turieni, bija jābūt tam gatavam. Cilvēki, kuri toreiz bija dienējuši krievu armijā, zināja, ar ko tas viss var beigties. Ar mani kopā uz barikādēm bija arī krievu tautības cilvēki. Pie mums nāca vecas krievu tautības sieviņas, nesa mums ēdienu,” K.Pušmucāns atminas tālaika notikumus.
Vai šādi notikumi varētu atkārtoties un kā viņš rīkotos? Vai atkal būtu gatavs iestāties par valsti? K.Pušmucāns atbild: “Kas to lai zina! Krievija nav prognozējama. Vai atkal dotos? Nezinu…” Viņš arī netic, ka jaunieši šodien būtu gatavi rīkoties tāpat, kā rīkojās vīri pirms 27 gadiem. “Patriotisma ir maz. Retais. Varbūt tie, kuru vecākiem ir saskare ar dienestu, vai jaunsargi. Bet no pārējiem varbūt viens otrs prieka vai ziņkāres pēc dotos, bet neticas. Jaunatne neizprot šos mums tik svarīgos vēsturiskos notikumus, viņi tajā bardakā nav dzīvojuši. Viņi nezina, kas padomju laikos notika. Neatceras, kā kolhozos vajadzēja strādāt,” saka K.Pušmucāns.
Zaudē darbu
Viņš stāsta, ka barikāžu dēļ nācies zaudēt darbu. “Atbraucu no Rīgas, aizgāju uz darbu. Strādāju toreiz uz dzelzceļa, un man priekšnieks pateica, ka esmu brīvs no darba. Tad devos pie Nikolaja Stepanova. Viņš teica – ej vien atpakaļ uz darbu un strādā! Bet ilgi es nenostrādāju, tāpat sāka meklēt iemeslus, lai no manis atbrīvotos. Nāca samazināšana, mani atlaida, kaut gan izglītība man bija. Var teikt – barikāžu dēļ zaudēju darbu. To es varu apgalvot. Tikai ne uzreiz, bet pēc pāris gadiem. Es jau arī biju nešpetns – ko domāju, to teicu,” stāsta K.Pušmucāns.
Diemžēl vīlies
K.Pušmucāns atzīst, ka tobrīd, kad stāvējuši uz barikādēm, neviens nav pat nojautis, ka valstī viss sagriezīsies šādi. “Šur tur esmu vīlies. Kā ir saskare ar mūsu “galvām” – gan vietējām, gan valsts, kad ir kāda darīšana, tā esi kā pret sienu. Kā pie “siles” tiek, tad pārējais… Bet uz vēlēšanām gan eju katru reizi. Vienaldzīgs neesmu, kaut gan – tie paši vēži tajās pašās kulītēs. Mainīsies mūsu valstī kaut kas tikai tad, kad no ārzemēm atgriezīsies mūsu bērni. Viena daļa atgrieztos, bet vai valdība grib, lai viņi atgriežas? Negrib. Liek saprast, ka neesi te gaidīts,” uzskata K.Pušmucāns.
Viņš prāto, ka būtu labi, ja pienāktu tāds laiks, kad mūsu bērni brauktu atpakaļ, bet cerību esot maz. Valstī kaut kas mainītos, ja atgrieztos bērni un sāktu te ievest kārtību. “Ja lielāks pulks atbrauktu, būtu te citādāk. Tagad lielās, ka mums bezdarbs ir mazāks, bet uz kā rēķina? Uz tiem, kas aizbrauc. Es pagājušajā gadā biju pie meitas Norvēģijā, kura tur jau dzīvo sesto gadu. Viņa saka, ka nesen vēl esot divi tur no Gulbenes atbraukuši strādāt, tāpēc arī bezdarbs šeit mazinās. Un tajā pašā laikā raudam, ka mums pietrūkst strādnieku,” saka K.Pušmucāns.
