Kaut kur,
kādā sirds stūrītī
uz palodzes zied kreses.
Un mana vecāmāte
galdautu baltu klāj
Un mana māte
vēl ir tik jauna…
Un es no vienas pie otras,
no vienas pie otras –
un tik labi ir dzīvot,
ir miers.
Kaut kur,
kādā sirds stūrītī
vectēvs smaidot
man ābolu sniedz.
Pagalms ir rasā,
un pilna rasas vēl sirds.
Kādā tālā sirds stūrītī,
sudraba tīmekļu austi,
vakarē mani senči.
Ne aizsniegt,
ne aizskart,
ne tuvāk kļūt…
Vien sirds
pāri laikam redz un jūt.
