Tajās dienās, kad viss ķeras un pinas, ir labi, ka ir kāds, uz ko novelt vainu. Kā šobrīd – uz pilnmēnesi. Viens kļūst pārmērīgi aktīvs, cits – agresīvs. Es topu, maigi izsakoties, bremzēta un miegaina. Katru reizi, kad paskatos uz sienas pulksteni, saprotu, ka laiks atkal ir aizsteidzies un pazudis izplatījumā, bet es tam netieku līdzi. Uzdevumi, ko saņemu darbā, man noteikti ir jāprecizē vairākkārt, kā arī sagatavotais ir rūpīgi jāpārbauda, jo kļūdas kaut kā nemanāmi šur tur pamanās iespraukties. Vislabprātāk šajās dienās es neietu ārā no mājas, bet gulētu, lasītu grāmatas un gaidītu, kad man ieslēgsies nākamais ātrums.
Pat dzīvniekus ietekmē debesu spīdeklis. Mūsu mazais, izglābtais kaķubērns, kas nu ir paaudzies par skaistu pusaugu kaķēnu, vakar mani sagaidīja mājās no darba ar lepnumā izslietu asti: “Lūdzu, skaties, esmu pastrādājis godam!” Aizkaru stangas viena puse izrauta no sienas un atstutēta pret skapja augšu. Labi, ka kaķa īstenais saimnieks šobrīd izstrādā diplomdarbu augstskolai, tad nu varēs sava mazā drauga posta darbus likvidēt.
Nespēju uz viņu dusmoties. Viņš savā mazā kaķa mūžiņā jau ir tik daudz piedzīvojis, ka spēju tikai mīļot un lutināt. Kas gan ir viena nogāzta aizkaru stanga? Nieks salīdzinājumā ar prieku, ko mazā dzīvā radība dod. Katru dienu pārliecinos par to, ka dzīvnieki mums ir doti, lai iemācītu rūpes, līdzcietību, beznosacījumu mīlestību. Tādu mīlestību, ko mēs izjūtam tikai pret bērniem vai vecākiem. Nu, vismaz tā lietu kārtība nosaka: vecāki mīl savus bērnus, bet bērni – vecākus. Skumji, ja ir citādāk, jo nemīlēti bērni rada nemīlošus vecākus.
Patiesībā mēs visi mīlam gan savus bērnus, gan vecākus, tikai ne visās ģimenēs ir pieņemts to izrādīt. Liekas, ka viss ir pašsaprotams. Nē, nav. Gan bērnam, gan vecākam ir jāpasaka šie vārdi: “Tu man esi mīļš.”
Apskauj un samīļo savu bērnu, savu mammu, tēti, omīti! Pasaki, cik ļoti viņš tev ir svarīgs! Dari to tūlīt, jo mēs nezinām, cik tieši laika mums ir atvēlēts! Lai tev vienmēr pietiek laika! Veiksmi!
