Mēdz teikt, ka par katra cilvēka dzīvi var sarakstīt grāmatu. Jaungulbenietim Dzintaram Galejam tā būtu īpaši bieza un saistoša, jo viņš allaž bijis aktīvs savā nostājā – gan politiskos notikumos, gan rīcībā valsts pārmaiņu procesos. Viņa stāstījumā gadsimta vēstures notikumi atdzīvojas, tie kā spilgti mozaīkas gabaliņi veido kopainu.
Stabils pamats – dzimtas mājas
Dzintars dzīvo dzimtas mājā “Jaunstāmeri”, viņam lauku vide un zeme rada stabilitāti, sajūtu par piederību kaut kam svarīgākam par īpašumu. “Šī māja ir celta pēc Latvijas atbrīvošanas cīņām 1918. – 1920.gadā, kurās mans tēvs Arvīds Galejs aizstāvēja valsti pret Bermonta armiju un lieliniekiem. Cīņu dalībniekiem tika sadalīta Obravas muižas zeme. Mums laimējās, jo zeme tika iedalīta ceļu krustojumā, kur bija klaja vieta. Savulaik mana mamma ir strādājusi Obravas muižā par lopu meitu, uz šejieni no Kurzemes bija pārbraukusi viņas ģimene. Tēvam viņa iepatikās, un abi apprecējās,” stāsta Dz.Galejs.
Gan Galejiem, gan citiem apkārtējiem saimniekiem celt mājas un šķūņus palīdzēja strādnieki no Krievijas, turklāt noderēja tēva māsas vīra, kas bija amatnieks, atbalsts. Tagad māja ir liela un apšūta ar ķieģeļiem, bet sākotnēji tā bija vienstāva guļbūve. “1938.gadā tēvam bija sagatavots projekts mājas celtniecībai, bet sākās karš. Vācieši mājai paredzētos būvmateriālus izmantoja tranšeju un bunkuru nostiprināšanai gar Ušura ezera krastu, tāpēc māja palika tāda pati. Tajā tika svinētas arī manas kāzas 1959.gadā,” klāsta Dzintars.
Viņš atceras, kā 1938.gadā “Jaunstāmeru” zemi meliorēja. Zēns visur gāja līdzi tēvam, jo bija zinātkārs “pēc velna”. Kad paaugās, kopā ar tēvu brauca mežā, katrs savā zirga pajūgā veda baļķus. “Kā tas nāk, ka tēvam, arī mātei bija tikai trīs klašu izglītība, bet viņi cilvēku attiecībās, kultūrā bija daudz gudrāki nekā tagad vidusskolu beigušie?” salīdzina Dz.Galejs.
Viņš uzsver darba tikumu un kopības sajūtu, kāda valdīja agrāk. “Mātes brālis pats konstruēja kuļmašīnu un brauca pa visām apkārtējām saimniecībām. Tās bija jaukas bērnības atmiņas, kad pēc kulšanas darbiem visi kopā dejoja patafona mūzikas pavadījumā. Bija klāti galdi un alus, bet neviens nebija piedzēries,” atceras Dzintars. Viņš par svarīgāko dzīves vērtību uzskata tēva novēlējumu jeb garīgo testamentu, kaut gan dažs vēlējums ir grūti izpildāms, piemēram – naidnieku par draugu gūt.
Dzīve Rīgā – piespiedu kārtā
Galeju ģimenē bija pieci bērni. Vecākā māsa Maiga savu mūžu aizvadīja “Jaunstāmeros”. Brālis Jānis tika iesaukts leģionā, cīnījās Volhovas frontē, karu beidza Kurzemes katlā, bija gūstā Maršanskā un atgriezās dzimtenē. Brālis Valdis mira septiņu gadu vecumā, kad saslima ar plaušu karsoni. Tad tēvs viņa vietā vēlējās citu bērnu un piedzima Dzintars.
Kad 1949.gadā sākās izsūtīšanas, Dzintars kopā ar brālēnu bēga no Gulbīša skolas mājās, slēpjoties grāvjos. Skolotājs bija teicis: nav zināms, kas var notikt. Tāpēc visus palaida mājās. Dzintars redzēja, ka ne vienu vien kaimiņu aizveda smagajā automašīnā. Arī viņa māte jau bija sapakojusi mantas, gaidot savu kārtu, tomēr otrā dienā viss bija norimis.
Dzīvi Rīgā Dz.Galejs sāka piespiedu kārtā, kad zemi atņēma un pienāca kolhozu laiki. Viņš atceras kolhoza dibināšanu 1951.gadā, kurā bija klāt. Saaicinātie saimnieki klepoja, tā paužot protestu pret partorga solītajiem kopus saimniekošanas labumiem. Viņi negribēja stāties kolhozā, kur sievietēm bija jāizgriež 60, vīriešiem 80 kubikmetri baļķu un jāsaved pie Jaungulbenes stacijas. “Darbam kolhozā nebija jēgas, jo par izstrādes dienu maksāja 5 kapeikas, un tās pašas nesaņēma. Vecāki ieteica mācīties Celtniecības tehnikumā, kur iestājās mans draugs, un dzīvot pilsētā. Vajadzēja pelnīt, bet no otrā kursa mani paņēma dienestā un nosūtīja uz seržantu skolu Čečenijā. Pēc trim gadiem atgriezos Latvijā un sāku strādāt par trolejbusa vadītāju,” atceras Dz.Galejs.
Audzina dēlu un pieņem audžubērnus
Dzintara Māsa Kitija ar savu vīru gāja bojā autoavārijā. Viņas divus bērnus – pusotru gadu veco Kalvi un sešgadīgo Ilzi – ņēma aizbildnībā Dzintars ar pirmo sievu Veltu, bet daudz palīdzēja arī tuvinieki, lai viņi tiktu izskoloti. Velta mira, kad Galeju dēlam Raimondam bija 14 gadu.
“Sūtīju dēlu mācīties par galdnieku. Viņam ir zelta rokas, bet negrib dzīvot laukos. Nevaru noliegt, ka ir arī daudz palīdzējis, bet viņam ir cita dzīve,” atzīst tēvs. Raimondam ir divas meitas. “Kādu laiku Eva auga te, braucām kopā ar traktoru. Tagad sūta vēstules e-pastā: mīlu, mīlu. Bet pēc šķiršanās ar Raimondu dzīvo kopā ar mammu, dēla kopdzīvē ar citu sievieti ir dzimusi otra mazmeita – Lauma,” stāsta Dzintars.
Kad traģiski gāja bojā Dz.Galeja otrās sievas Ilzes dēls Valdis, nācās pieņemt un audzināt viņa meitu – Sintiju. “Jaungulbenē meitene gāja bērnudārzā, beidza skolu un nesen nosvinēja kāzas. Tagad visi ir Rīgā. Audžudēls Kalvis Baumanis ir vairumtirgotāja “Hannu – pro” valdes loceklis, audžumeita Ilze – skolotāja,” komentē Dz.Galejs. Dzintars secina, ka nevienam nav tā veicies kā pašam, jo nu jau 35 gadus ir kopā ar sievu Ilzi, kura viņu saprot.
Glabā uzticību latvietībai un zemei
Dzintars vienmēr vēlējās atgriezties laukos. “Kad 30 gadus biju nostrādājis Rīgā, jau bija jūtamas briestošās pārmaiņas, un sapratu, ka atgriezīšos tēva mājās. 1988.gadā te nosvinējām dēla kāzas, un pēc gada pārnācu pavisam, bet visu iepriekšējo laiku te atbraucu tikai brīvdienās, lai palīdzētu vecākiem,” saka Dz.Galejs.
Dz.Galejs atzīst, ka ir nacionālists. Kopā ar Einaru Repši un Eduardu Berklavu veidoja un sāka darboties LNNK. “Tā kā biju aktīvs, mani ielika arī LNNK domē. Pēc laika notika apvienošanās ar “Tēvzemei un brīvībai”. Mēs ar Ģirtu Valdi Kristovski un Annu Seili noskaitāmies uz Jāni Straumi un dibinājām “Pilsonisko savienību”. Tā arī nepastāvēja ilgi, jo apvienojās ar “Vienotību”, ”Jauno laiku” un “Sabiedrība citai politikai”. Tagad abi ar dzīvesbiedri Ilzi skaitāmies “Vienotībā”,” informē Dz.Galejs.
Viņš pirmais Jaungulbenes pagastā iestājās zemessargos – tieši augusta puča apvērsuma dienā. “Jo es zināju, kas notiks, ja varu pārņems komunisti,” viņš pamato savu rīcību. Par viņa aktīvo nostāju liecina arī atbalsta vēstule Vairai Vīķei-Freibergai, kura tika nosūtīta Valsts prezidenta kancelejai pēc viņas ievēlēšanas par Valsts prezidenti. “Bija cerība, ka viņa būs prezidente, kas ir Latvijas patriote. Tāpēc nosūtīju vēstuli un saņēmu atbildi ar pateicības vārdiem,” saka Dz.Galejs.
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas viņš kļuva Breša zemnieks, par ko liecina apliecība ar 21.numuru. Viņš atzinīgi vērtē gan valsts atbalstu tehnikas iegādē, gan aizdevumu, diemžēl daudzi tolaik saimniekot sākušie ir visam atmetuši ar roku. “Audzējām labību, kartupeļus, govis, cūkas, aitas un mājputnus. Viss ir bijis,” atzīst dzīvesbiedre Ilze. Dzintars uzskata, ja Breša zemnieki varētu turpināt saimniekot kā sākumā, tad lauksaimniecības attīstība būtu straujāka un efektīvāka. “Varēja izgriezt 100 kubikmetrus koksnes. Te tie ir mājā, bet ne visi izmantoja šo iespēju,” norāda Dz.Galejs.
Pēdējos gados gulbenieši iepazinuši Dz.Galeja viesu namu, ābolus un vīnus. Lielais ābeļdārzs ir Dzintara stādīts. “Ņēmām no ‘Antonovkām’ sēkliņas, sējām, stādījām un atkal potējām. Diemžēl tagad nevienam āboli nav vajadzīgi. Pat mednieki ābolus neved meža zvēriem,” secina Ilze. Arī ogu ir daudz, tāpēc Dz.Galeja mamma bija sākusi raudzēt vīnus pašu vajadzībām. Tagad ir licence, lai varētu vīnus pārdot. Turklāt daudziem ir interese par iespēju vīnus degustēt “Jaunstāmeru” viesu namā. Pirmo ierakstu viesu grāmatā atstājis Joahims Zīgerists – odioza persona. Pazīstamā uzņēmēja Mairita Solima ar vīru ir bijusi ciemos. “Daudzi mākslinieki un aktieri – Antra Liedskalniņa, Olga Rajecka, Olga Dreģe, Imants Kalniņš, Kristians Kalniņš – ir bijuši pie mums. Kopš 1994.gada apmēram 2000 viesu atsauksmes var lasīt,” secina Dz.Galejs. Viņš ar dzīvesbiedri Ilzi cer, ka kāds no bērniem vai mazbērniem atgriezīsies “Jaunstāmeros”.
