Esmu sašutis, ka kāds uzdrošinās teikt – politiski represētie un kolhoznieki vai “strojbatos” dienējušie ir cietuši vienādi. Kolhozniekiem nu bija vismaz kaut kas, kaut vai lāpsta, varēja rakt zemi, stādīt kartupeļus un dzīvot! Mēs, politiski represētie, kad uz Sibīriju aizveda, bijām pliki! Nevar salīdzināt represijas un brīvprātīgu iesaistīšanos! Mēs, politiski represētie, taču Latvijā nedibinājām kolhozus! “Strojbatos” arī cilvēki dienēja labprātīgi, uz peļņu cerēdami. Zinu, ko saku, jo arī mans brālis bija izmantojis tādu iespēju. “Strojbatos” bija tie lielākie celtnieki, kuri ģenerāļiem būvēja vasarnīcas. Mans brālis to darīja trīs gadus. Kad viņš atgriezās, uz grāmatiņas viņam bija nolikti kādi 3000 rubļu! Tur bija tāda sistēma, ka no tā, ko “strojbatnieki” nopelnīja, pēc tam tika sadalīta nauda uz visiem un noņemta par ēšanu, apģērbu, gulēšanu, apsardzi. Un tad vēl uz rokas tika kādi rubļi katru mēnesi.
Es precīzi zinu, kurš mani aizsūtīja. Viņš dzīvoja kaimiņos, bija pagasta priekšnieks, un viņam ļoti iepatikās mana tēva mājas. Izsūtāmo sarakstā viņš izsvītroja vienu ģimeni un ierakstīja mūsējo. Cerēja, ka tādā veidā iegūs kāroto īpašumu. Taču mūsu mājas, mūsu saimniecība ar visiem lopiem nonāca kolhoza īpašumā. Kad tam cilvēkam bija pienākusi pēdējā stundiņa, viņš trīs reizes sūtīja ziņu mūsu ģimenei, ka vēlas, lai mana māte dodas pie viņa satikties. Tas cilvēks solīja izstāstīt visu patiesību par mūsu izsūtīšanu. Manai mātei viņš ļoti lūdza piedošanu. Mana māte pateica: “Es jau kā cilvēks tev piedot nekad nevaru. Vienīgi Dievs tev var piedot.” Laikam jau viņš beigās ir ticis… katlā, kur velns viņu kutina.
